Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Sieviete līdzjūtīgi pamāja. - Tu teici, ka biji ievainots? Kā tad tu tiki no turienes projām?

Jondalars paskatījās Eilas virzienā un redzēja, ka viņa skatās uz vi­ņiem. Viņš pieveda sievieti pie Eilas. - Eila, iepazīsties ar Brīsiju no Mamutu cilts Vītolu apmetnes… vai drīzāk Aļņa apmetnes. Taluts stās­tīja, ka tā saucot jūsu ziemas mītni. ŠI ir Eila no Mamutu cilts Lauvas apmetnes, Mamuta pavarda meita.

Brīsija palika bez valodas. Mamuta pavarda meita! No kurienes viņa uzradusies? Pagājušajā vasarā šādas sievietes Lauvas apmetnē nebija. Eila pat nebija Mamutu cilts vārds.

-    Brisij, - Eila iepazinās, - Jondalars man par tevi stāstīja. Tu esi tā, kas izglāba viņu un viņa brāli no Lielās Mātes upes plūstošajām smiltim, un tu esi Talijas draudzene. Priecājos ar tevi iepazīties.

Brīsija nodomāja: "Tas noteikti nav Mamutu cilts un arī ne Sungaji ak­cents. Tas nav arī Jondalara akcents. Neesmu pārliecināta, ka tas vispār ir akcents. Viņa patiešām loti labi runā Mamutu valodā, bet šai sievietei piemīt īpatnējs runas veids - viņa norij dažus vārdus." - Priecājos ar tevi iepazīties… Eila, vai tāds bija tavs vārds? - Brīsija pārjautāja.

-    Jā, Eila.

-     Tas ir neparasts vārds. - Kad nesekoja nekādi turpmāki paskaid­rojumi, Brīsija turpināja: - Šķiet, ka tu esi tā, kas… ē… pieskata… šos dzīvniekus. - Brisijai ienāca prātā, ka viņa nekad mūžā nebija stāvējusi tik tuvu dzīvam dzīvniekam, vismaz ne tādam, kurš stāvētu mierīgi un necenstos aizbēgt.

-    Tas tāpēc, ka dzīvnieki viņai pakļaujas, - Jondalars ar smaidu pa­skaidroja.

-     Bet vai tik es arī tevi neredzēju ar vienu no tiem? Jondalar, jāat­zīstas, ka tu mani pārsteidzi. Šajās drēbēs man uz brīdi likās, ka esi Darnevs, un, kad tu vedi zirgu, man šķita: vai nu es sapņoju, vai ari Darnevs atgriezies no garu pasaules.

-     Es mācos no Eilas, kā ar šiem dzīvniekiem apieties, - Jondalars paskaidroja. - Viņa ir tā, kas mani izglāba no alu lauvas ķetnām. Tici man, viņa māk apieties ar dzīvniekiem.

-    Tas ir redzams, - Brīsija piekrita, šoreiz skatīdamās uz Vilku, kas vairs nebija tik nervozs, kaut arī jaunā vilka modrība izskatījās vēl draudīgāka. - Vai tāpēc viņu pieņēma pie Mamuta pavarda?

-     Tas ir tikai viens no iemesliem, - Jondalars atbildēja.

No Brīsijas puses tas bija dūriens tumsā - minējums, ka Eila tikai nesen tikusi pieņemta pie Lauvas apmetnes Mamuta pavarda. Jondalara atbilde apstiprināja viņas minējumus. Tomēr nekas neatbildēja uz jautā­jumu, no kurienes šī sieviete uzradusies. Vairums ļaužu minēja, ka viņa atnākusi kopā ar garo, blondo vīrieti, varbūt tā ir viņa pavarda sieviete vai māsa, bet Brīsija ļoti labi zināja, ka Jondalars bija ieradies viņas apmetnē tikai kopā ar savu brāli. Kur gan viņš šo sievieti atradis?

-     Eila! Cik jauki tevi atkal satikt!

Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja Branagu, kas bija sadevies rokās ar Dīgiju. Viņi sirsnīgi apskāvās un paberzēja vaigus. Kaut ari Eila tikai reizi bija satikusi Branagu, viņi jau jutās kā seni draugi, un bija tik jauki šajā sapulcē kādu pazīt.

-     Māte grib, lai tu nāc un iepazīsties ar Vilka apmetnes abiem va­doņiem, - Dīgija aicināja.

-    Protams, - Eila piekrita, priecādamās par attaisnojumu, lai varētu tikt prom no vērīgās Brīsijas. Jaunā sieviete bija pamanījusi sievietes atjautīgo minējumu - domu gājienu - un viņas tuvumā nejutās īpaši ērti. - Jondalar, vai paliksi pie zirgiem? - Viņa bija pamanījusi, ka vēl pāris cilvēku bija pienākuši klāt kopā ar Dīgiju un Branagu, un virzījās tuvāk dzīvniekiem. - Viņiem vēl viss šeit ir tik jauns, un dzīvnieki priecāsies, ja kāds pazīstams būs viņiem tuvumā. Kur ir Ridags? Viņš varētu pieskatīt Vilku.

-    Viņš ir iekšā teltī, - Dīgija sacīja.

Eila pagriezās, lai paskatītos, un pamanīja puiku kautrīgi stāvam pie ieejas. - Talija grib, lai es iepazīstos ar saimnieku apmetnes vadoņiem. Vai pieskatīsi Vilku? - Eila rādīja ar zīmēm un vienlaikus arī runāja.

-     Pieskatīšu, - zēns parādīja pretim, šķībi paskatīdamies uz cilvēku pūli, kas bija sastājies apkārt. Ridags lēnām pienāca klāt, apsēdās blakus Vilkam un aplika tam roku.

-    Paskatieties! Viņa pat sarunājas ar plakangalvjiem! Viņa droši vien labi saprotas arī ar dzīvniekiem! - kāda izsmējīga balss sauca no pūļa. Vairāki ļaudis iesmējās.

Eila apmetās apkārt un dusmīgi meklēja to, kas bija šo piezīmi iz­teicis.

-     Ikviens var ar viņiem sarunāties - var arī sarunāties ar akmeni; tikai - kā tos piedabūt, lai tev atbild? - ierunājās kāda cits balss, kas izsauca vēl lielākus smieklus.

Eila pagriezās balss virzienā, dusmās būdama tik nikna, ka tik tikko spēja parunāt.

-    Vai kāds šeit cenšas pateikt, ka šis zēns ir dzīvnieks? - ierunājās kāda pazīstama balss. Eila sarauca pieri, kad priekšā iznāca Lauvas apmetnes iemītnieks.

-    Tā ir, Frabek. Un kāpēc gan ne? Viņš tāpat nesaprot, ko es runāju. Plakangalvji ir dzīvnieki, un tu to esi vairākkārt uzsvēris.

-    Un tagad, Čaleg, es saku, ka esmu kļūdījies. Ridags ļoti labi saprot, ko tu saki, un viņam nav grūti tev atbildēt. Tikai tev ir jāiemācās viņa valoda.