Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Nav vajadzīgs, lai… - Nezija iesāka.

Atmetis galvu, Taluts ierēcās varenos smieklos. - Jaunais cilvēk, tam ir vajadzīgs vēl kas vairāk. Kad varēsi man līdzināties arī gultas priekos, tad būsi tikpat labs vīrs kā es.

Nezija pārtrauca bārties, lai atgūtu pašcieņu, un, šūpodama galvu, ar mīlestību vienkārši skatījās uz savu vīrieti - lielo lāci. - Kāpēc tieši Vasaras sapulcē visi padzīvojušie vīrieši allaž grib pierādīt, ka atguvuši otro jaunību? - viņa jautāja. - Vismaz tad es varu atpūsties. - Nezija sastapās ar Eilas ieinteresēto skatienu.

-    Es nu gan par to nebūtu tik drošs! - Taluts iesaucās. - Es vēl nebūt neesmu tik vecs, ka nevarētu pavērt ceļu sava pavarda lauvenei tikai tāpēc, ka iešķūrēju ari blakusceļos.

-    Hmm, - Nezija paraustīja plecus, aizgriezdamās un neuzskatīdama par vajadzīgu atbildēt.

Eila stāvēja blakus abiem zirgiem un turēja Vilku pie sevis, lai tas nerūktu un nebaidītu citus cilvēkus, bet ar lielu interesi bija vērojusi notikumus un ari apkārtējo ļaužu reakciju. Danugs un Druvezs izskatījās nedaudz samulsuši. Kaut ari abi jaunekļi vēl nebija tik pieredzējuši, viņi saprata, kāda tēma tiek apspriesta, un tā ļoti nodarbināja ari viņu prātu. Tarnega un Barzeka smaidi stiepās līdz pat ausim. Latija sarkdama un bālēdama centās paslēpties aiz Talijas platās muguras, un izskatījās tā, it kā visas šis muļķības uz viņu neattiektos. Eila pamanīja, ka visi cilvēki labdabīgi smaida, pat Jondalars, un tas viņu pārsteidza. Jaunā sieviete bija gribējusi izprast, vai Zelandoni vīrieša iemesli tādai viņa uzmanībai attiecībā pret viņu ir saistīti ar tik dažādajām tradīcijām. Iespējams, ka atšķirībā no Mamutu cilts Zelandoni ļaudis neuzskatīja, ka cilvēkiem ir tiesības pašiem izvēlēties savus partnerus, bet nešķita, ka Jondalars to neatbalstītu.

Nezijai ceļā uz telti paejot viņai garām, Eila pamanīja, ka sievietes lūpu kaktiņos arī pavīd neliels, zinošs smaidiņš. - Tā tas notiek katru gadu, - Nezija klusi nočukstēja. - Viņam jāpievērš sev uzmaniba, jā­pierāda, kāds viņš ir dižens vīrs, un dažas pirmās dienas viņš pat atrod veidu, kā "iešķūrēt kādos pāris blakusceļos", kaut ari viņa allaž izskatās pēc manis - blonda un apaļīga. Tad, kad Taluts domā, ka neviens vairs to neievēro, tad laimīgs pavada pārējās naktis Kaķastes apmetnē - un nebūt nav tik laimīgs, ja manis nav blakus.

-     Kurp tad tu dodies?

-     Kas to var zināt? Šāda mēroga sapulcē, kaut ari pazīsti daudzus - vai vismaz katru apmetni -, tad visus cilvēkus nevar pazīt vienlīdz labi. Tomēr jāatzīst, ka bieži vien pavadu laiku kopā ar kādu sievieti, kura audzina bērnus, un uzzinu kādu jaunu recepti, kā izkaltēt mamuta gaļu. Dažkārt kāds vīrs piesaista manu uzmanību vai arī es iekritu vi­ņam acīs, bet man ar to nav jāplātās. Talutam piestāv lielīšanās, bet, ja viņš uzzinātu patiesību, nedomāju, ka viņam patiktu, ja arī es sāktu plātīties.

-    Tātad tu to nedari, - Eila konstatēja.

-     Zini, ļoti maz vajadzīgs, lai pie pavarda saglabātu harmoniju un labas attiecības… un arī viņu iepriecinātu.

-     Tu viņu patiešām mīli, vai ne?

-      To veco lāci! - Nezija sāka iebilst, tad pasmaidīja, un viņas acīs iezagās maigums. - Sākumā mums visādi gāja - tu jau zini, cik viņš var būt skaļš, - bet es nekad nepieļāvu, ka Taluts ņem pār mani virsroku vai sakliedz uz mani. Domāju, ka tieši tas viņam manī patīk. Taluts var salauzt viru uz pusēm, ja vien to vēlas, bet tas nav viņa dabā. Dažkārt viņš var sadusmoties, bet viņā nav ļaunuma. Viņš nekad nenodarītu pāri kādam, kas ir par viņu vājāks, - un tādi jau ir gandrīz vai visi! Jā, es viņu mīlu, un, kad tu mīli vīrieti, tad gribi darīt tādas lietas, kas viņu iepriecina.

-     Vai tu… neietu ar citu vīrieti, kas būtu tev iepaticies, pat ja to vēlētos un tas viņu iepriecinātu?

-     Eila, manos gados to izdarīt nebūtu grūti. Īstenībā, ja atklātos patiesība, man nebūtu nekā diža, ar ko lielīties. Kad biju jaunāka, tad allaž gaidīju Vasaras sapulces, lai redzētu jaunas sejas, padraiskotos un dažkārt pat pamīcītos pa zvērādām, bet, manuprāt, Talutam ir taisnība vienā lietā. Nav daudz tādu vīru, kas varētu ar viņu sacensties. Ne jau viņa "iešķūrēšanas neceļos" dēļ, bet gan tāpēc, ka viņam rūp, kā viņš to dara.

Eila saprotoši pamāja. Tad sarauca pieri, domādama kādu domu. Un ko lai dara tad, ja ir divi vīrieši, kuriem tu patīc?

-    Jondalar!

Eila pacēla acis, kad izdzirdēja kādu svešu balsi, kas izsauca viņa vārdu. Jaunā sieviete redzēja, kā Jondalars atplaukst smaidā un aizstei­dzas sirsnīgi apsveicināties ar kādu sievieti.

-    Tātad tu vēl joprojām dzīvo Mamutu ciltī! Kur ir tavs brālis? - sie­viete apjautājās. Tā bija spēcīga izskata sieva, ne īpaši gara, bet mus­kuļota.

Jondalara pierē iegūla sāpīga rieva. Eila varēja redzēt no sievietes sejas izteiksmes, ka viņa visu saprot.

-     Kā tas notika?

-     Lauvene nozaga brāļa medījumu, un viņš tai dzinās pakaļ uz alu. Lauvenes draugs viņu nogalināja un arī mani savainoja, - Jondalars paskaidroja tik skopos vārdos, cik vien iespējams.