Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Uz īsu bridi lielais vadonis bija pilnīgā nesaprašanā. Tāda uzvedība bija Eilai pavisam netipiska. Viņa nemūžam neko tādu nelūgtu, īpaši jau sarunas vidū ar saimnieku apmetnes vadoni. Ja kādam šeit patiešām vajadzēja apsēsties, tad tā noteikti bija Mārlija. Tad pēkšņi viņš saprata. Nu, protams! Kāpēc viņš pats par to agrāk nebija iedomājies? Taluts aizsteidzās pēc baļķa un viens pats to atnesa.

Eila apsēdās. - Ceru, ka neiebilstat. Es patiešām esmu pārguruši. Mārlij, vai nevēlies man pievienoties?

Mārlija apsēdās, viņu kratīja nelieli drebuli. Pēc brīža viņa pasmaidīja.

-    Paldies, Eila! Nebiju plānojusi šeit tik ilgi uzkavēties. Kā tu zināji, ka man reibst galva?

-     Viņa ir dziedniece, - Dīgija paskaidroja.

-     Zvēru pievilinātāja un dziedniece? Tā nu gan ir neparasta kom­binācija. Nav nekāds brīnums, ka Mamuta pavards izvirzīja uz viņu tiesības.

-    Ja tu to pieņemtu, es vēlētos tev kaut ko pagatavot, - Eila piedā­vāja.

-     Eila, mani jau ir apskatījuši vairāki dziednieki, bet, ja vēlies, vari pamēģināt. Tagad mainām tematu, vēlos uzzināt ko citu. Vai tu biji pārliecināta, ka vilks nenodarīs vīram pāri?

Eila kādu brīdi padomāja, tad atbildēja: - Nē, nebiju pārliecināta. Viņš vēl joprojām ir ļoti jauns, un ne vienmēr uz viņu var paļauties. Bet zināju, ka atrodos pietiekami tuvu, lai novērstu viņa uzbrukumu, ja gadījumā zvērs pats neapstātos.

Mārlija pamāja. - Arī uz cilvēkiem ne vienmēr var paļauties, tad kā lai paļaujas uz dzīvniekiem? Ja tu būtu atbildējusi ko citu, es nebūtu tev ticējusi. Tu jau zini, tiklīdz Čalegs atgūsies, tā sāks sūdzēties, lai glābtu savu pašcieņu. Viņš šo jautājumu pacels Brāļu Padomē, un tie to uzdos mums.

-     Mums?

-     Māsu Padomei, - Talija paskaidroja. - Māsām pieder galavārds. Viņas ir tuvākas Mātei.

-     Priecājos, ka biju klāt un redzēju to pati savām acīm. Tagad man nav jāuztraucas par pilnīgi pretēju un neticamu stāstu taisnīgu izsprie­šanu, - Mārlija sacīja. Viņa kārtīgi nopētīja zirgus un pēc tam arī Vilku.

-     Šķiet, ka viņi ir pilnīgi normāli dzīvnieki, nevis gari vai kādas ma­ģiskas būtnes. Eila, pastāsti man - ko dzīvnieki ēd, kad dzīvo kopā ar tevi? Vai viņi ēd?

-     Jā, to pašu, ko viņi parasti ēd. Vilks galvenokārt ēd gaļu, vai nu jēlu, vai ceptu. Ar viņu jārēķinās kā ar vēl vienu apmetnes iemītnieku, parasti viņš ēd to pašu, ko es, pat dārzeņus. Dažkārt es viņam kaut ko nomedīju, bet vilkam pašam tīri labi padodas peļu un citu sīku dzīvnieciņu medības. Zirgi ēd zāli un graudus. Es biju domājusi viņus drīz aizvest uz pļavu ganībās, uz to, kas atrodas pāri upei, un uz kādu bridi viņus tur atstāt.

Valezs paskatījās pāri upei un tad pavērās Talutā. Eila varēja redzēt, ko vadonis pie sevis domā. - Eila, negribētos tev to teikt, bet atstāt viņus tur vienus varētu būt bīstami.

-     Kāpēc? - jaunās sievietes balsi ieskanējās panika.

-      Mednieku dēļ. Jo tavi zirgi izskatās līdzīgi citiem zirgiem, īpaši jau ķēve. Jaunā ērzeļa tumšā krāsa ir diezgan neparasta. Mēs varētu palaist ziņu, lai nenogalina nevienu brūnu zirgu, īpaši tad, ja tie iz­skatās ļoti draudzīgi. Bet ķēve… visi stepes zirgi ir tādā pašā krāsā, un nedomāju, ka mēs varētu lūgt cilvēkiem nenogalināt zirgus. Dažiem tā ir iecienītākā gaļa, - Valezs skaidroja.

-    Tad man jāiet viņai līdzi, - Eila pieņēma lēmumu.

-     To tu nedrīksti darīt! - Dīgija iesaucās. - Tā tu visu palaidīsi ga­rām.

-     Es nevaru pieļaut, ka kāds Vīnijai nodara pāri, - Eila atbildēja. - Tāpēc man vajadzēs kaut ko palaist garām.

-    Tas gan būtu ļoti slikti, - arī Taluts izteica savas domas.

-     Vai nevari kaut ko izdomāt? - Dīgija jautāja.

-    Nē… ja vien arī Vīnija būtu brūnā krāsā, - Eila prātoja.

-     Nu, tad kāpēc mums viņu nepadarīt brūnu?

-     Padarīt viņu brūnu? Kā tad?

-Ja nu mēs sajauktu krāsas, kā es to daru, krāsojot zvērādas, un ar tām iesmērētu Vīniju?

Eila kādu brīdi apdomājās. - Nedomāju, ka tas izdosies. Dīgij, tā ir laba doma, ja nosmērēsim viņu brūnu, tad nebūs lielas atšķirības. Bet ari Skrējējs ir apdraudēts. Arī brūns zirgs joprojām izskatās pēc zirga, un, ja kāds medī zirgus, tad nebūs viegli atcerēties nenogalināt brūnos eksemplārus.

-     Tā tas ir, - Taluts piekrita. - Medniekiem galvā ir vienīgi medī­bas, un divi brūni zirgi, kas nebaidās no cilvēkiem, būs ļoti kārdinoši mērķi.

-     Un kā būtu ar kādu citu krāsu, piemēram… sarkanu? Kāpēc ne­nokrāsot Vīniju sarkanu? Spilgti sarkanā krāsā. Tad viņa patiešām iz­celtos.

Eila sašķobīja seju. - Dīgij, man diez ko nepatīk doma par Vīnijas nokrāsošanu sarkanā krāsā. Viņa izskatīsies dīvaina. Tomēr tā ir laba ideja. Tad visi sapratīs, ka viņa nav parasts zirgs. Domāju, ka mums to vajadzētu pamēģināt, bet spilgti sarkans zirgs… Pagaidiet! Man prātā ienāca kāda cita doma! - Eila iesteidzās teltī. Uzmetusi ceļasomu uz guļamādām, pašā somas apakšā jaunā sieviete atrada meklēto. Viņa to paķēra un izskrēja laukā.