Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Kāda valoda? Plakangalvji nerunā. Kurš tev ir sastāstījis visus šos niekus?

- Tā ir zīmju valoda. Viņš sarunājas ar rokām, - Frabeks atbildēja. Pūli atskanēja vispārēji izsmējīgi smiekli. Eila jau tagad ar ziņkāri vēroja Frabeku. Šim vīrietim nepatika, ka par viņu smējās.

-Ja negribat, varat man neticēt, - viņš paraustīja plecus un sāka iet prom, it kā viņam būtu vienalga, tad pagriezās pret to vīrieti, kurš bija izsmējis Ridagu. - Bet es tev pateikšu vēl kaut ko. Viņš māk sarunāties ari ar to vilku, un, ja puika dos komandu vilkam tev uzbrukt, tad es par tavām iespējām nedotu ne tik, cik melns aiz naga.

Čalegam nemanot, Frabeks bija ar zīmēm kaut ko parādījis Ridagam; šīs roku kustības svešiniekam neko neizteica. Savukārt Ridags bija kaut ko pajautājis Eilai. Visa Lauvas apmetne vēroja šo kluso sazināšanos, priecādamies par šīs slepenās valodas priekšrocībām, kurā viņi var sa­zināties, citiem neko nesaprotot.

Nemaz nepagriezies, Frabeks turpināja: - Ridag, kāpēc tev to viņam neparādīt?

Pēkšņi Vilks vairs nesēdēja mierā, un bērns vairs nebija viņam aplicis roku ap kaklu. Ar vienu slaidu lēcienu Vilks atradās blakus smejošajam vīram, dzīvnieka spalva bija sacēlusies, zobi atiezti, un rūciens sacēla spalviņas uz visu klātesošo skaustiem. Zākātāja acis plati iepletās, kad viņš stindzinošās bailēs atlēca atpakaļ. Arī vairums ļaužu, kas stāvēja viņam blakus, atvirzījās, bet Čalegs devās prom. Pēc Ridaga signāla Vilks rātni atgriezās savā vietā blakus zēnam, izskatīdamies ar sevi apmierināts, pāris reižu apgriezās apkārt, nolika galvu uz ķepām un vēroja Eilu.

Jaunā sieviete pati sev atzina, ka tas bija risks, kaut ari dotais sig­nāls īsti nenozīmēja uzbrukt. Tā bija spēle, ko bērni spēlēja ar Vilku, - rotaļīga uzklupšana, tā ari vilka kucēni parasti draiskojās savā starpā, tikai Vilkam bija iemācīts savaldīt kodienu. Dodoties medību sirojumos, Eila bija izmantojusi līdzīgu signālu, kad gribēja, lai Vilks izbaidītu ārā medījumu. Kaut arī dažkārt tas beidzās ar to, ka Vilks uzklupa un pats nogalināja dzīvniekus, signāls nenozīmēja kādam uzbrukt vai kādu sa­vainot, un zvērs nebija vīrieti aizticis. Vilks vienīgi bija izdarījis lēcienu vīrieša virzienā. Tomēr pastāvēja risks, ka viņš to varēja izdarīt.

Eila ļoti labi zināja, kā vilki aizsargā savu teritoriju vai baru. Lai to aizstāvētu, viņi ir gatavi nogalināt. Vērojot vilku atgriežamies savā vietā, jaunā sieviete nodomāja: "Ja vilki mācētu smieties, tad mans Vilks tagad noteikti gardi smietos." Eila nespēja atturēties no izjūtas, ka vilks zina, kas notiek; doma bija vienīgi pabaidīt, un viņš savu uz­devumu bija godam veicis. Tas nebija vienīgi rotaļīgs uzbrukums, Vilka kustībās nebija manāms nekāds draiskums. Zvērs bija perfekti notēlojis uzbrukumu, tikai pusceļā savaldījies. Jaunajam vilkam bija grūti aprast ar tik lielām ļaužu masām, bet viņš bija labi uzvedies. Un, ieraugot iz­biedētā vīrieša seju, risks attaisnojās. Ridags nebija nekāds dzīvnieks!

Branags izskatījās nedaudz šokēts, bet Dīgija smaidīja, kad viņi pie­vienojās Talijai, Talutam un vēl vienam pārim. Eila tika oficiāli iepazīs­tināta ar saimnieku apmetnes abiem vadoņiem, un jaunā sieviete uzreiz saprata to, ko jau zināja visi pārējie, - Mārlija ir ļoti slima. Jau domās prātodama, kādas zāles šai sievietei pagatavot, Eila nodomāja, ka Mār- lijai nevajadzētu šeit atrasties. Novērtēdama slimnieces ādas krāsu, acu izteiksmi, ādas un matu struktūru, jaunā dziedniece prātoja, vai šai sievietei vispār vēl kas spēj līdzēt, bet viņa sajuta slimās vadones gribasspēku un to, ka viņa tik viegli nepadosies. Šoreiz tas pat varētu būt svarīgāk par pašām zālēm.

-    Tas nu gan bija varens gājiens! - Mārlija atzina, pamanīdama Eilas interesanto un dīvaino runas manieri. - Vai tas bija puika vai tu pati, kas kontrolēja vilku?

-    Es nezinu, - jaunā dziedniece smaidīdama atbildēja. - Vilks klausa signāliem, bet šoreiz mēs to abi rādījām.

-    Vilks? Tu to izrunāji tā, it kā tas būtu viņa vārds, - Valezs sacīja.

-    Tas ir viņa vārds.

-    Vai arī zirgiem ir vārdi? - Mārlija painteresējās.

-     Ķēvīti sauc vī-nī, - Eila to izrunāja tā, it kā zirgs pats to būtu pateicis, un Vīnija iezviedzās pretim, kas nometnes saimniekiem izrai­sīja nervozu smaidu. - Vairums cilvēku vienkārši viņu sauc par Vīniju. Ērzelis ir viņas dēls. Jondalars viņu nosauca par Skrējēju. Šis vārds nāk no viņa valodas, tas nozīmē: tāds, kam patīk ātri skriet un kas pārspēj citus.

Mārlija pamāja. Eila kādu brīdi nopētīja sievieti, tad pagriezās pret Talutu. - Esmu ļoti nogurusi, strādājot pie zirgu vietas sagatavošanas. Vai redzi to lielo baļķi? Vai tu to nevarētu atnest, lai varētu apsēs­ties?