Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars piecēlās kājās.-Manjāiet uz… un… ē… jāizklāj guļamādas,- viņš nostostījās un aizsteidzās prom.

Dīgija vēroja, kā Eilas skatiens viņam seko, un gandrīz vai bija pār­liecināta, ka draudzenes acīs pavīd aizturētas asaras. Dīgija pašūpoja galvu. Eila neizskatījās pēc sievietes, kas grasās nodibināt kopīgu pa­vardu ar vīrieti, kuru mīl. Viņā nebija manāms ne prieks, ne satraukums. Kaut kā pietrūka. Un tas kaut kas bija Jondalars.

31

No rīta Lauvas apmetnes ļaudis turpināja ceļu uz upes augšteci, virzīdamies pa līdzenumu plakankalni, bet ik pa brīdim ari uzmezdami skatienu krāčainajai upei, kas plūda lejā no viņiem pa kreisi; tās ūdens bija duļķains no ledāja kūstošajiem ūdeņiem un sanesām, kas kūlās pa atvariem. Sasnieguši atzarojumu, kur divas lielas upes savienojas vienā, viņi nogriezās gar kreiso atzaru. Pēc divu pamatīgu pieteku pārbriša- nas, kad ļaudis vairumu savu mantu bija salikuši apaļā laivā, kuru šim mērķim bija paņēmuši līdzi, viņi nokāpa lejā uz palieni un turpināja ceļu cauri mežiem un upes ielejas leknajām pļavām.

Taluts turpināja vērot kalnu sistēmu un aizas, kas atradās upes ot­rajā, stāvajā labajā krastā, salīdzinādams ieskrāpētos simbolus kaula kartē ar tām norādēm, kas atrodas dabā; Eilai šie simboli joprojām nebija saprotami. Viņiem priekšā, blakus krasam upes pagriezienam, atradās pretējā krasta augstākā virsotne, kas pacēlās divsimt pēdu virs ūdenslīmeņa. Tajā pusē, kur atradās Lauvas apmetnes ļaudis, bija plašas zālāju platības un nelieli koku puduri, kas iestiepās zemienē vairāku jūdžu tālumā. Pieejot tuvāk, Eila pamanīja kaulu krāvumu, kam pašā augšā stāvēja uzlikts vilka galvaskauss. Gar upes krastu, kurp devās Taluts, stiepās dīvaina klinšu grēda.

Upe šajā vietā bija plata, sekla un viegli pārejama, bet kāds bija pada­rījis tās šķērsošanu vēl vieglāku. Pāri upei no akmeņiem, klints atlūzām un kauliem, saliktiem ik pa gabalu, bija uztaisīts ceļš, lai cilvēki bez problēmām varētu to šķērsot; ūdens plūda apkārt šiem akmeņiem.

Jondalars apstājās, lai aplūkotu krāvumu tuvāk. - Cik gudra doma! - viņš atzina. - Tā var šķērsot upi, pat nesaslapinot kājas.

- Labākā vieta, kur uzsliet teltis, ir tajā pusē - tā dziļā ieplaka labi pasargā no vēja, bet labākā vieta medīšanai ir šajā pusē, - Barzeks skaidroja. - Šis uzbūvētais ceļš pāri upei katru gadu ar plūdiem tiek aizskalots, bet Vilka apmetne to allaž atkal atjauno. Izskatās, ka šo­gad viņi ir īpaši pacentušies, droši vien tāpēc, lai viesiem būtu vieglāk šķērsot upi.

Taluts sāka iet pāri upei. Eila pamanīja, ka Vīnija ir ļoti satraukta, un nodomāja, ka zirgs laikam nevēlas iet pa taciņu, kur starp akme­ņiem skalojas ūdens, bet ķēve viņai sekoja bez jebkādiem starpgadī­jumiem.

Nogājis lielāko ceļa pusi pāri upei, vadonis apstājās. - Lūk, tieši te ir pati labākā zvejošanas vieta, - viņš atzīmēja. - Straume ir ātra, tātad šeit ir dziļš. Laši nāk līdz pat šai vietai, arī stores, kā arī citas zivis: līdakas, foreles un sami. - Vadonis savus komentārus veltīja īpaši Eilai un Jondalaram, tomēr tajā pašā laikā vērsdamies pie visiem jauniešiem, kas vēl šeit nav bijuši. Bija pagājuši vairāki gadi, kopš visa Lauvas ap­metne kopā bija apciemojusi Vilka apmetni.

Otrpus upei, kad Taluts viņus vadīja uz plašas aizas pusi, iespējams, kādu pusjūdzi tālāk, otrpus kalnam, Eila izdzirdēja nākam dīvainas ska­ņas - tādu kā skaļu dūkoņu vai apslāpētu dārdienu. Viņi lēnām virzījās augšā kalnā. Apmēram sešdesmit pēdas virs upes līmeņa un kādus simt piecdesmit jardus tālāk viņi nonāca lielas aizas dibenā. Paskatījusies uz priekšu, Eila noelsās. Augstu klinšu sienu aizsargātas, apmēram jūdzi garā ieplakā bija ērti izvietojušās kāds pusducis apaļu celtņu. Bet ne jau apaļās mītnes lika jaunajai sievietei noelsties.

Tie bija cilvēki. Visa mūža garumā Eila nekad vienkopus nebija redzē­jusi tik daudz ļaužu. Uz Mamutu cilts Vasaras sapulci bija sapulcējušās vairāk nekā trīsdesmit apmetnes, krietni pāri tūkstotim ļaužu. Visa apkārtne bija nosēta teltīm. Šeit bija vismaz četras vai piecas reizes vairāk ļaužu, nekā parasti sanāk uz klana Sapulci, - un visi šie cilvēki tagad uz viņu skatījās.

Drīzāk gan uz viņas zirgiem un Vilku. Jaunais vilks bija notupies viņai starp kājām, tikpat šokēts kā pati Eila. Jaunā sieviete sajuta ari Vīnijas paniku un bija pārliecināta, ka Skrējējs nejūtas neko labāk. Dzīv­nieku satraukums palīdzēja viņai pašai pārvarēt savas milzīgās bailes, ieraugot tik daudz ļaužu. Pacēlusi acis, Eila ieraudzīja Jondalaru, kas aiz pavadas centās noturēt Skrējēju, lai tas nesaceļas kājās, bet pārbijies puika tā mugurā bija cieši iekrampējies zirga krēpēs.

-     Nezij, paņem Ridagu! - Eila uzsauca. Sieviete jau pati bija ierau­dzījusi problēmu, un viņai vairs nevajadzēja jaunās sievietes pamudi­nājumu. Eila palīdzēja Mamutam nokāpt no Vīnijas muguras un aplika roku ap ķēvītes kaklu, vedinot to pie jaunā ērzeļa, lai Vīnija palīdzētu tam nomierināties. Vilks sekoja jaunajai sievietei pa pēdām.