Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jo tuvāk viņi nāca Vasaras sapulces vietai, jo biežāk Eila atrada da­žādus iemeslus, lai dotos paklejot vienatnē. Vasara vienmēr ir bijis tas laiks, kad Eila vēlējusies pabūt vienatnē. Cik vien viņa sevi atcerējās, tā tas allaž ir bijis. Ziemā jaunā sieviete samierinājās ar ierobežojumiem, ko diktēja aukstais laiks, - vai nu tas bija Bruņa alā, vai savā ielejā, vai Mamutu cilts miteklī. Bet vasarā, kaut arī viņai nepatika pavadīt naktis vienai, dienas laikā viņa bieži bija aizklīdusi kaut kur prom, lai izbaudītu vientulību. Tas bija viņas laiks, lai risinātu domas un sekotu pašas impulsiem, tad viņa bija brīva no ierobežojumiem, ka tiek pārāk novērota, - vai nu tas notika uz aizdomu pamata, vai mīlestības dēļ.

Apmetnei apstājoties uz nakšņošanu, Eilai bija viegli atrast aizbil­dinājumu pabūt vienatnē; viņa sacīja, ka vēlas iepazīties ar puķēm vai pamedīt, un patiešām nodevās abām šim nodarbēm - izmantojot piķu metēju, kā arī lingu, lai sagādātu svaigu gaļu, - bet īstais iemesls to­mēr bija vēlme pabūt vienatnē. Jaunajai medniecei bija nepieciešams laiks pārdomām. Viņa baidījās no ierašanās Vasaras sapulcē un pati nesaprata, kāpēc. Tagad jau viņa bija tikusies ar daudziem cilvēkiem, ļaudis viņu draudzīgi pieņēma, tāpēc tā vairs nebija problēma. Bet, jo ātrāk viņi tuvojās sapulcēšanās vietai, jo pacilātāks kļuva Raneks, bet jo drūmāks - Jondalars. Un pati Eila sāka arvien kvēlāk vēlēties, kaut spētu izvairīties no šo apmetņu kopā sanākšanas.

Pēdējā ceļojuma naktī Eila atgriezās no garas pastaigas ar veselu ziedu klēpi. Viņa pamanīja, ka blakus pavardam viens zemes pleķītis bija nolīdzināts un Jondalars uz tā ar zīmējamo nazi velk kādas līnijas. Tornekam rokās atradās salauzts mamuta kaula gabals un ass nazis, un viņš pētīja zīmes.

-    Lūk, kur viņa nāk, - Jondalars sacīja. - Eila jums izstāstīs labāk par mani. Neesmu pārliecināts, ka no Lauvas apmetnes spētu atrast ceļu uz ieleju, un nespētu to izdarīt arī no šejienes. Esam nogājuši pamatīgu gabalu un vareni līkumojuši.

-    Jondalars mēģina uzzīmēt karti un parādīt ceļu uz ieleju, kur tu atradi uguns akmeņus, - Taluts paskaidroja.

-    Kopš izgājām, visu ceļu esmu tos meklējis un neesmu nevienu pašu atradis, - Torneks piebilda. - Vēlētos tur kādreiz aiziet un sameklēt vēl kādu uguns akmeni. Tie, kas mums ir, diemžēl nekalpos mūžīgi. Manējam jau tagad ir izveidojusies liela rieva.

-     Man ir problēmas ar attāluma noteikšanu, - Jondalars atzinās. - Mēs jājām ar zirgu, tāpēc ir grūti pasacīt, cik dienu tas aizņems, ejot kājām. Pa ceļam daudz ko apskatījām, apstājāmies, kad vien paši to gribējām, tā ka nevar noteikt nekādu loģisku maršrutu. Gandrīz vai esmu pārliecināts, ka devāmies atpakaļ pāri upei, kas tek cauri tavai ielejai, tālāk uz ziemeļiem. Varbūt pat vairāk nekā vienreiz? Kad devāmies atpakaļ, bija jau gandrīz ziema un daudzas norādes jau bija mainījušās.

Nolikusi ziedu klēpi, Eila paņēma nazi un centās izdomāt, kā lai uzzīmē karti uz ieleju. Uzvilkusi līniju, viņa saminstinājās.

-    Neuztraucies, ja nevari to uzzīmēt no šīs vietas, - Taluts iedrošināja jauno sievieti. - Padomā, kā tur varētu nokļūt no Lauvas apmetnes?

Koncentrējoties Eila sarauca pieri. - Es zinu, ka varētu jums parādīt ceļu no Lauvas apmetnes, - viņa sacīja, - bet joprojām vēl labi neizprotu kartes. Nedomāju, ka mācēšu to uzzīmēt.

-    Par to neuztraucies, - Taluts viņu mierināja. - Ja tu māki parādīt ceļu, tad karte mums nav vajadzīga. Varbūt tad, kad atgriezīsimies no Vasaras sapulces, varēsim aiziet uz ieleju? - Tad vadonis ar sarkanās bārdas klāto zodu norādīja uz puķēm. - Eila, ko tu šoreiz esi atnesusi?

-     Tieši to es gribu, lai tu man pastāsti. Es šīs puķes pazīstu, bet nezinu, kā tās sauc jūsu valodā.

-    Zinu, ka sarkanā ir ģerānija, - Taluts skaidroja, - un tā tur ir ma­gone.

-    Atkal daudz ziedu? - Dīgija viņiem pievienojās.

-    Jā, Taluts man pateica, kā sauc divas no tām, - Eila teica.

-    Nu, paskatīsimies! Šie ir virši, un tā ir pildītā neļķe, - Dīgija izpa­līdzēja, nosaukdama vēl divus puķu vārdus, un apsēdās blakus Eilai. - Esam gandrīz atnākuši. Taluts saka, ka rīt jau būsim Vilka apmetnē. Nespēju sagaidīt. Rīt satikšu Branagu, un pēc tam vairs ilgi nebūs jā­gaida, līdz beidzot tiksim savienoti. Nezinu, vai šonakt varēšu kaut vienu aci aizvērt.

Eila viņai uzsmaidīja. Dīgija bija tik sajūsmināta, ka bija grūti neda­līties viņas entuziasmā, bet tas Eilai atgādināja, ka arī viņa pati drīz vien jau būs savienota ar Raneku. Jondalara runas par ieleju un došanos turp bija atjaunojušas jaunās sievietes sāpīgās ilgas pēc šī vīrieša. Viņa bija Jondalaru vērojusi, cenšoties to darīt neuzkrītoši, un arī viņai pašai bija tāda neskaidra nojausma, ka Jondalars viņu novēro. Ik pa brīdim viņi abi saskatījās, pirms novērsa acis.

-     Ak, Eila! Es vēlos tevi iepazīstināt ar tik daudziem cilvēkiem un tik ļoti priecājos, ka mūs abas savienos vienā precību ceremonijā. Tas mums paliks kopīgs uz visiem laikiem.