Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Nezijai uzmanīgi vērojot, Eila atkārtoja visas žesta variācijas. Ta­gad, juzdamās pārliecinātāka, sieviete mēģināja vēlreiz. Kaut ari žestam trūka lietpratības, gan Eilai, gan Ridagam bija skaidrs, ka Nezija cenšas parādīt: "Labrīt, mans dēls!"

Stāvēdams Nezijai blakus, puika apvija rokas viņai ap kaklu. Apskā­vusi zēnu, Nezija sparīgi mirkšķināja acis, lai atturētos no draudošajiem asaru plūdiem, pat Ridaga acis bija miklas, un tas Eilu pārsteidza.

No visiem Bruņa klana locekļiem tikai Eilas acis asaroja, izrādot emo­cijas, kaut arī pārējo jūtas bija tikpat spēcīgas. Eilas dēls varēja izrunāt tās pašas skaņas kā viņa; viņam piemita runas spējas - viņas sirds joprojām sāpēja, atceroties, kā Durks bija viņu saucis, kad Eilai bija jā­dodas prom no klana, - bet, izjūtot bēdas, Durks nespēja liet asaras.

Tāpat kā viņa bioloģiskā māte, Ridags nevarēja parunāt, bet, izjūtot mīlestību, viņa acīs iemirdzējās asaras.

-     Nekad agrāk nebiju spējusi ar viņu sarunāties tā, lai būtu droša, ka viņš mani noteikti saprot, - Nezija sacīja.

-     Vai gribi iemācīties vēl kādas zīmes? - Eila maigi apjautājās.

Sieviete pamāja, baidīdamās runāt, lai šī kopības izjūta ar Ridagu

nezustu. Eila viņiem abiem parādīja vēl vairākas zīmes un to variācijas; Nezija un Ridags bija koncentrējušies, lai tās atcerētos. Pēc kāda brīža, lai pārliecinātos, kas šeit notiek, ieradās abas pārējās Nezijas meitas, La­tija un Ragija, un Talijas jaunākie bērni - Brinans un viņa mazā māsiņa Tusija, kas bija vienos gados ar Ridagu un Ragiju; pēc brīža bariņam pievienojās arī Fralijas septiņgadīgais dēls Krisaveks. Drīz vien visi jau bija aizrāvušies ar jauno, brīnišķīgo spēli - sarunāšanos ar rokām.

Bet salīdzinājumā ar pārējām apmetnes bērnu spēlēm šajā Ridags varēja izcelties. Eila nespēja viņam tik ātri iemācīt, cik ātri viņš visu uztvēra. Viņai tikai bija vienreiz jāparāda, un pēc neilga laika puika jau pats pievienoja savas variācijas - dažādas nianses un nozīmes smalkās nokrāsas. Eilai radās izjūta, ka zēnā visas šīs zināšanas jau mājo; tās bija nobriedušas un gribēja izlauzties ārā; tām bija vajadzīgs tikai neliels impulss, un, tikko tās spruka vaļā, tā atpakaļceļa vairs nebija.

Vēl interesantākas šīs nodarbības padarīja tas, ka arī viņa vecuma bērni mācījās kopā ar Ridagu. Pirmo reizi mūžā Ridags varēja sevi pil­nībā izteikt, un puikam nekad nebija gana. Bērni, ar kuriem viņš kopā bija izaudzis, pieņēma viņa spēju tekoši "runāt" šādā jaunā veidā. Viņi jau agrāk bija ar Ridagu draudzējušies un zināja, ka viņš ir citāds un viņam ir grūtības runāt, bet bērni nebija pieņēmuši pieaugušo cilvēku aizspriedumu, ka puika nav īpaši apveltīts ar prāta spējām. Un Latija, kā jau tas vecākām māsām pienākas, gadiem ilgi bija visiem pieaugu­šajiem tulkojusi Ridaga "buldurēšanu".

Kad bērniem jau bija gana mācīties, viņi devās prom, lai liktu jaunās zināšanas lietā un iesaistītos kādā nopietnākā spēlē, un Eila pamanīja, ka Ridags bērnus palabo, kad tie vēršas pie viņa pēc kādas zīmes vai žesta apstiprinājuma. Viņš bija atradis sev jaunu vietu vienaudžu vidū.

Joprojām sēdēdama blakus Nezijai, Eila vēroja, kā bērni cits citam rāda klusus žestus. Jaunā sieviete pasmaidīja, iedomādamās, ko Iza būtu domājusi par Citu bērniem, kas sarunājas klana valodā, tajā pašā laikā kliegdami un smiedamies. Eila bija pārliecināta, ka tomēr vecā zāļu sieva būtu to kaut kā sapratusi.

-    Tev droši vien ir taisnība. Šis ir Ridaga sarunāšanās veids, - Nezija atzina. - Nekad nebiju redzējusi, ka viņš kaut ko tik ātri būtu apguvis. Es nezināju plakan… Kā tu viņus sauc?

-     Klans. Viņi sevi dēvē par klanu. Tas nozīmē… ģimene… cilvēki… ļaudis. Alu Lāča klans ir cilvēki, kas godina Lielo Alu Lāci; jūs sakāt Mamutu cilts, Mamutu mednieki, kas godā Māti, - Eila atbildēja.

-     Klans… nezināju, ka viņi tā sarunājas, nezināju, ka kāds var tik daudz pateikt ar rokām… nekad nebiju redzējusi Ridagu tik priecīgu. - Nezija apklusa, un Eila juta, ka sieviete meklē vārdus, lai pateiktu ko vairāk. Viņa nogaidīja, lai dotu otrai sievietei iespēju sakopot domas.

-      Esmu pārsteigta, ka tu viņu tik ātri pieņēmi, - Nezija turpināja.

-     Dažiem ļaudīm ir iebildumi, jo viņš ir jauktenis, un vairums cilvēku viņa klātbūtnē jūtas neērti. Bet liekas, ka tu viņu pazīsti.

Pētīdama vecāko sievieti un nezinādama, ko teikt, Eila ieturēja pauzi. Tad, pieņēmusi lēmumu, viņa sacīja: - Reiz es pazinu kādu, līdzīgu viņam… manu dēlu. Manu dēlu Durku.

-    Tavu dēlu? - Nezijas balsī ieskanējās pārsteigums, bet Eila nema­nīja nekādu riebuma pazīmi, kas tik skaidri bija saklausāma Frabeka balsī, kad vīrietis vakar bija runājis par Ridagu un plakangalvjiem. - Tev ir dēls jauktenis? Kur viņš ir? Kas ar viņu notika?

Eilas sejā iezīmējās sāpes un ciešanas. Dzīvodama viena pati ielejā, viņa bija dziļi apglabājusi domas par savu dēlu, bet, ieraugot Ridagu, vecās rētas tika uzplēstas. Nezijas jautājumi uzjundīja sāpīgas atmiņas un emocijas un pārsteidza jauno sievieti nesagatavotu. Tagad viņai bija tām jāstājas pretim.