Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Nezija bija tikpat atklāta un tieša kā pārējie viņas cilts ļaudis, un viņas jautājumi tika uzdoti spontāni, bet vecākā sieviete nebija neie­jūtīga. - Piedod, Eila! Man vajadzēja padomāt…

-     Neuztraucies, Nezij, - Eila atbildēja, mirkšķinādama acis, lai ne­sāktu raudāt. - Es zinu, ka rodas jautājumi, kad runāju par savu dēlu. Tas… sāp… runāt par Durku.

-     Tev nav par viņu jārunā.

-     Dažkārt tomēr ir jārunā. - Eila ieturēja pauzi un sāka stāstīt:

-    Durks dzīvo klanā. Kad viņa nomira, Iza… mana māte, kā tu ar Ridagu… teica man iet uz ziemepem un atrast savus ļaudis. Ne klanu, bet Citus. Durks tad bija zīdainis. Es negāju. Vēlāk, kad Durkam bija trīs gadi, Brouds lika man iet projām. Es nezināju, kur Citi dzīvo, nezināju, kurp došos, tāpēc nevarēju paņemt sev līdzi Durku. Atdevu viņu Ubai… māsai. Viņa mīl Durku un par viņu rūpēsies. Tagad Durks ir viņas dēls.

Eila apklusa, bet Nezija nezināja, ko teikt. Viņa būtu gribējusi uzdot vēl vairāk jautājumu, bet nevēlējās uzstāt, jo skaidri bija redzams, ka jaunajai sievietei ir mokoši runāt par dēlu, ko viņa mīlēja un kas bija jāpamet. Jaunā sieviete pati turpināja stāstīt:

-    Pagājuši trīs gadi, kopš redzēju Durku. Tagad viņam ir… seši gadi. Kā Ridagam?

Nezija pamāja. - Kopš Ridaga dzimšanas vēl nav pagājuši septiņi gadi.

Eila apklusa un izlikās iegrimusi dziļās pārdomās, tad turpināja:

-     Durks ir tāds kā Ridags, bet ne gluži. Durkam ir klana acis un mana mute. - Eila sāji pasmaidīja. - Vajadzētu būt otrādi. Durks māk veidot vārdus un runāt, bet klans nerunā. Būtu labāk, ja Ridags mācētu runāt, bet viņš to nevar. Durks ir spēcīgs. - Eilas acis aizklīda atmiņu dzīlēs.

-    Viņš ātri skrien. Kā Jondalars saka, kādu dienu būs ātrākais skrējējs. - Jaunās sievietes acīs bija redzamas skumjas, kad viņa paskatījās uz Ne­ziju. - Ridags ir vārgs. No dzimšanas? Slimīgs…? - Nezinādama vārdu, viņa pielika roku pie krūtīm.

-     Dažkārt viņam grūti elpot, - Nezija piekrita.

-     Problēma nav elpošanā. Problēma ir asinīs… nē… ne asinīs… da- dump, - viņa sacīja, pielikdama dūri pie krūškurvja. Eila bija nelaimīga, ka nezināja to vārdu.

-     Tā ir sirds. Tā Mamuti to sauc. Ridagam ir vārga sirds. Kā tu to zināji?

-    Iza bija zāļu sieva, dziedniece. Labākā zāļu sieva no visiem klaniem. Viņa mani mācīja kā meitu. Arī es esmu zāļu sieva.

Nezija atcerējās, ka Jondalars bija sacījis, ka Eila esot dziedniece. Sieviete bija pārsteigta, uzzinot, ka plakangalvji bija pat domājuši par dziedniecību, bet viņa jau arī nebija zinājusi, ka viņi māk sazināties. Un pietiekami bieži būdama blakus Ridagam, Nezija zināja, ka pat bez runāšanas puika nav stulbs dzīvnieks, kā daudzi domā. Pat ja Eila ne­piederēja pie Mamutu cilts, nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka viņa par dziedniecību neko nezina.

Abas sievietes pacēla galvu uz ēnu, kas krita viņām pāri. - Mamuts grib zināt, vai tu, Eila, varētu aiziet pie viņa parunāties? - Danugs apjautājās. Abas sievietes bija tik ļoti iegrimušas sarunā, ka nemaz nepamanīja, kā jauneklis bija pienācis klāt. Jaunais vīrietis turpināja: - Ridags ir tik lielā sajūsmā par jauno žestu spēli, ko tu viņam iemācīji. Latija saka, ka Ridags grib, lai es pavaicāju: vai ari man tu neiemācītu dažas zīmes?

-    Jā. Jā. Es tev iemācīšu. Tās var iemācīt jebkuram.

-    Ari es gribu iemācīties vēl vairāk tavu roku vārdu, - Nezija piebal­soja, kad abas sievietes bija piecēlušās kājās.

-     No rīta? - Eila pajautāja.

-    Labi. Rīt no rīta. Bet tu vēl neesi neko ēdusi. Varbūt labāk sākumā paēst? - Nezija ierosināja. - Nāc man līdzi! Es iedošu tev un Mamutam ko ēdamu.

-     Esmu izsalkusi, - Eila piekrita.

-     Arī es esmu izsalcis, - Danugs aši piebilda.

-    Kad tad tu neesi bijis izsalcis? Jūs abi ar Talutu varētu noēst veselu mamutu! - Nezija to pateica ar lepnumu balsī par tik lielisku, brašu dēlu.

Kad abas sievietes kopā ar Danugu devās iekšā velēnu miteklī, pā­rējie to uztvēra par signālu, ka pienācis laiks kaut ko uzēst, un viņiem sekoja. Priekštelpā tika sacelti priekškari un piestiprināti uz tapām. Tā bija parasta, ikdienišķa rīta maltīte, ko daži ļaudis gatavoja pie saviem pavardiem, bet pārējie sanāca kopā pie pirmā lielā pavarda, kas kalpoja kā galvenais pavards, un tam apkārt atradās vairāki mazi pavardi. Daži ēda aukstos pārpalikumus no mamuta cepeša, citi ēda gaļas vai zivju zupu, kas bija savārīta kopā ar saknēm un zaļumiem; biezumam bija pievienoti rupji savvaļas graudi, salasīti zālainajās stepēs. Bet, vai nu ļaudis bija ēduši pie saviem pavardiem, vai ne, galu galā dzerot tēju un pirms došanās laukā visi sanāca pie kopējā lielā pavarda.