Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Mātei ir tiesības pāriet dzīvot pie jebkura no savu bērnu pavardiem, - Mamuts turpināja. - Ja viņa tā dara, - bet parasti viņa tā nerīkojas, ja vēl nav veca, - visbiežāk tā būs meita, kas dzīvo tajā pašā apmetnē. Viņas virs parasti pārvācas kopā ar viņu, bet, ja pats vēlas, drīkst ari atgriezties savas mātes apmetnē vai dzīvot pie māsas. Vīrietis parasti ir pieķēries sievas bērniem, sava pavarda bērniem, jo dzīvo ar viņiem kopā un māca tos, bet māsas bērni ir viņa mantinieki, un, kad viņš noveco, tad viņi par šo veco vīru ir atbildīgi. Parasti vecie ļaudis tiek laipni gaidīti, bet diemžēl ne vienmēr. Fralija ir vienīgais bērns, kas Krouzijai atlicis, tāpēc tur, kur dodas Fralija, dodas arī Krouzija. Dzīve nav Krouziju žēlojusi, un ar vecumu viņa nebūt nav kļuvusi laipnāka. Viņa ir tik ļoti pieķērusies savai meitai, ka tikai daži vīrieši ir ar mieru dzīvot ar viņu pie viena pavarda. Pēc tam kad nomira Fralijas pirmais vīrs, Krouzijai bija jāsamazina Fralijas līgavas pūrs; tas vecajai sievai gremza un viņas skarbumu tikai vēl vairāk palielināja.

Eila saprotoši pamāja, un viņas pierē iegūla bažīga rieva. - Iza reiz man stāstīja par kādu vecu sievu, kas dzīvojusi Bruņa klanā, pirms vēl mani atrada. Viņa bija ieradusies no kāda cita klana; vīrs viņai nomira un bērnu nebija. Viņai nebija ne vērtības, ne stāvokļa, bet vecā sieva vienmēr tika apgādāta ar pārtiku un siltu vietu pie pavarda. Ja Krouzijai nebūtu Fralijas, kurp tad viņa dotos?

Mamuts kādu brīdi apsvēra jautājumu. Viņš gribēja sniegt Eilai pil­nīgi godīgu atbildi. - Eila, tad Krouzijai būtu problēma. Parasti tāds, kuram nav radinieku, tiek pieņemts pie kāda cita pavarda, bet šī sieviete ir tik kašķīga; nav daudz tādu, kas gribētu viņu ņemt pie sevis. Iespē­jams, ka viņa jebkurā apmetnē atrastu ēdienu un vietu, kur pārgulēt, bet pēc kāda laika ari šie ļaudis lūgtu viņu doties prom, tieši tāpat, kā to izdarīja tā apmetne, kurā nomira Fralijas pirmais vīrs.

Vecais vīrs saviebās un turpināja stāstu: - Ari pats Frabeks nav nekāda dāvana, tas vīrs ir īsts kašķupolis. Viņa mātei bija ļoti zems stāvoklis; tā sieviete neko daudz nebija sasniegusi; viņai nebija gandrīz nekā, ko piedāvāt, vienīgi nepārvarama tieksme uz stipro dzērienu bouzu, tāpēc Frabekam, uzsākot dzīvi, nekā daudz nebija. Viņa apmetne nevēlējās pieņemt pie sevis Krouziju un nespēja pārdzīvot, kad pats Frabeks no tās aizgāja. Tieši tāpēc Fralijas pūrs bija tik mazs. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi ir pie mums, ir Nezija. Viņa pārliecināja Talutu iestāties par viņiem, tāpēc šie ļaudis tika pieņemti. Daži mūsu cilvēki to nožēlo.

Eila saprotoši pamāja. Tas šo situāciju padarīja skaidrāku. - Mamut, kas…

- Nuvij! Nuvij! Ak Lielo Māt! Viņa ir aizrijusies! - pēkšņi kāda sie­viete iekliedzās.

Vairāki ļaudis bija sastājušies apkārt, kamēr sievietes trīsgadīgais bērns klepodams un sprauslādams cīnījās atgūt elpu. Kāds uzsita bēr­nam pa muguru, bet tas nepalīdzēja. Pārējie apkārt stāvošie tikai gudri spriedelēja un bija apjukuši; viņi spēja vien bezpalīdzīgi noskatīties, kā meitēns cīnās pēc elpas un pamazām kļūst zilgans.

= 6 =

Eila lauzās cauri pūlim un pieskrēja pie bērna, kad tas jau sāka zaudēt samaņu. Pacēlusi meitenīti, viņa pati apsēdās un nolika to sev klēpī, tad iebāza pirkstu mazajai mutē, lai redzētu, vai nevar atrast aizsprostojumu. Kad tas izrādījās neiespējami, Eila piecēlās kājās un, pagriezusi bērnu otrādi, ar vienu roku turēja to ap vidukli tā, lai meitenītes galva un ro­kas nokarātos uz leju, un spēcīgi iesita viņai starp lāpstiņām. Tad, no aizmugures aplikusi rokas šļauganajam mazulim, ar grūdienu to parāva.

Elpu aizturējuši, visi stāvēja apkārt un vēroja sievieti, kas, cenšoties dabūt laukā aizsprostojumu no meitenītes kakla, kā izskatījās, zināja, ko dara dzīvības un nāves cīņā. Bērns vairs neelpoja, kaut arī viņa sirsniņa vēl joprojām sitās. Noguldījusi mazo zemē, Eila notupās tai blakus. Ieraudzījusi apģērba gabalu - bērna silto jaku -, jaunā zāļu sieva pabāza to meitenītei zem kakla, lai galva atkristu atpakaļ un mute atvērtos. Tad, aizspiedusi mazuļa degunu, sieviete pielika muti pie meitenītes mutes un, cik dziļi spēdama, ievilka elpu, tādējādi radīdama spēcīgu iesūkšanu. Viņa tik stipri sūca, līdz pati gandrīz palika bez elpas.

Pēkšņi viņa sajuta, ka kaut kas ar klusinātu paukšķi ielido viņai mutē, gandrīz vai aizsprostodams pašas rīkli. Pacēlusi galvu, Eila izspļāva skrimšļainu kaulu, pie kura vēl joprojām karājās gaļa. Vēlreiz dziļi ievilkusi elpu, jaunā sieviete atgrūda matus no pieres, lai tie netraucē, un, vēlreiz ar savu muti pieplakusi pie bērna mutes, iepūta dzīvības elpu mazā bērna aprimušajās plaušās. Mazais krūškurvis pacēlās. Eila pūta elpu vairākas reizes.

Negaidot bērns sāka atkal klepot un sprauslāt, un beidzot arī pats ievilka garu un sēcošu elpu.

Kad Nuvija ievilka elpu pati, jaunā zāļu sieva palīdzēja viņai pie­celties sēdus un tikai tad ieraudzīja Troniju, kas atviegloti šņukstēja, priecādamās par sava bērna izglābšanu.