Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pie jaunās sievietes kājām nokrita dubļu pika. Iztrūkusies Eila pa­cēla acis un ieskatījās Jondalara izteiksmīgi zilajās acīs. Blakus viņam, plati smaidīdams, stāvēja Taluts. Viņa bija pārsteigta, ieraudzījusi vēl vairākus cilvēkus mitekļa augšdaļā.

-     Nāc šurp, Eila! Es tev palīdzēšu tikt augšā, - Jondalars aicināja.

-     Ne tagad. Vēlāk. Es tikko iznācu ārā. Kāpēc esi tur, augšā?

-     Mēs liekam apaļās laivas virs dūmu izejas lūkām, - Taluts pa­skaidroja.

-     Ko?

-     Nāc šurp! Es paskaidrošu, - Dīgija sacīja. - Citādi tūlīt apčurā­šos.

Abas sievietes kopā devās uz tuvāko gravu. Stāvajā nogāzē bija iz­veidoti neapstrādāti pakāpieni, kas veda uz vairākiem lieliem mamuta pleca lāpstiņas kauliem, kuru vidū bija iztaisīti caurumi un nostiprināti virs dziļākās sausās gravas daļas. Uzkāpusi uz viena no mamuta lāpsti­ņas kauliem, Eila atsēja bikšu jostu, nolaida tās zemē un notupās virs cauruma blakus Dīgijai, brīnīdamās, kāpēc pati agrāk nebija par šo pozu iedomājusies un viņai bijušas tādas problēmas ar apģērbu. Pēc tam kad viņa vienreiz bija redzējusi Dīgiju tā darām, tas likās tik vienkārši un saprotami. Ari nakts grozu saturu izlēja gravā, tur izgāza arī pārējos atkritumus, kas pavasarī tika aizskaloti projām.

Izrāpušās no gravas, abas sievietes devās uz upi blakus dziļai aizai. Upes gultnes vidū tecēja urga, kas tālāk uz ziemeļiem bija gandrīz vai sasalusi. Kad pienāks pavasaris, pa upes gultni atkal plūdīs trakojoša ūdens straume. Dažu mamutu galvaskausu augšējās daļas bija apgriez­tas otrādi un sakrautas upes krastā kopā ar raupji izgrebtiem ķipjiem garos kātos, izgatavotiem no dzīvnieku kāju kauliem.

Abas sievietes piepildīja mamutu galvaskausu bļodas ar upes ūdeni un no maisiņa, ko Eila bija paņēmusi līdzi, iebēra abās plaukstās no­vītušas ziedlapiņas - kas reiz bijušas bāli zilas puķes ar ziepju sakni. Ar slapjām rokām tās rīvējot, radās nedaudz smilšaina, ziepjaina viela, kas uz tīrajām rokām un sejas atstāja smaržīgu aromātu. Eila nolauza zariņu, sakošļāja nolauzto galiņu un izmantoja to zobu tīrīšanai, šo paradumu jaunā sieviete bija pārņēmusi no Jondalara.

-    Kas ir apaļās laivas? - Eila jautāja, kad abas sievietes devās atpa­kaļ, pa abām nesdamas ūdensizturīgo bizona kuņģi, kas bija piepildīts ar svaigu ūdeni.

-     Mēs tās izmantojam, lai šķērsotu upi, kad tā nav pārāk krāčaina. Tās izgatavo no kaula rāmja un koka, kuru izveido bļodas formā, lai vienā laivā varētu iesēsties divi vai varbūt trīs cilvēki. Laivu apklājam ar zvērādu - parasti tā ir sumbra āda ar spalvu uz āru - un labi to ieeļļojam. Megaceros ragi, nedaudz apgriezti, kalpo par labiem airiem… lai dzītu to uz priekšu pa ūdeni, - Dīgija skaidroja.

-     Kāpēc apaļās laivas liek uz būdas jumta?

-     Tur mēs allaž tās glabājam, kad vairs nelietojam, bet ziemā ar laivām apklāj dūmu izejas lūkas, lai pa caurumiem nekrīt iekšā sniegs un nelīst lietus. Vīri tās piesien ar auklām, kuras nostiprina cauri dūmu atverei, lai laivas neaizpūš projām. Bet ir jāatstāj arī vieta, pa kuru izplūst dūmiem, un jābūt gataviem tās pārvietot un nopurināt sniegu, ja tas sakrājas.

Abām sievietēm ejot tālāk, Eila pie sevis domāja, cik ļoti viņai pavei­cies, ka pazīst Dīgiju. Uba bija bijusi māsa, un Eila bija viņu mīlējusi, bet Uba bija Izas īstā meita un daudz jaunāka; vienmēr bija manāma šī gadu starpība. Eila nekad nebija pazinusi nevienu sava vecuma drau­dzeni, kura saprastu visu, ko viņa saka, un ar kuru viņai būtu tik daudz kopīga. Sievietes nolika smago ūdens somu zemē un apstājās, lai maz­liet atpūstos.

-    Eila, parādi man, lūdzu, ar žestiem, kā tu saki "es tevi mīlu", lai varētu to parādīt Branagam, kad atkal viņu satikšu, - Dīgija palūdza.

-    Klanā nav tādu zīmju, - Eila atbildēja.

-     Vai tad viņi cits citu nemīl? Runājot par viņiem, tu radi priekš­statu, ka klanā valda humānas attiecības; biju domājusi, ka tādai zīmei jābūt.

-    Jā, viņi mīl cits citu, bet viņi ir klusi… nē, tas nav īstais vārds.

-    Šķiet, ka "izsmalcināti" ir īstais vārds, ko tu meklē, - Dīgija palī­dzēja.

-    Izsmalcināti… par jūtu izrādīšanu. Piemēram, māte bērnam varētu sacīt: "Tu mani dari laimīgu", - Eila skaidroja, rādīdama Dīgijai īsto žestu, - bet sieviete nekad tik atklāti savas jūtas neizrādīs… nē, vai saproti? - Eila šaubījās, vai arī otrreiz ir izvēlējusies pareizos vārdus, un gaidīja, līdz Dīgija pamāja ar galvu, tad turpināja: - Viņa nekad savas jūtas tik atklāti neizrādīs vīrietim.

Dīgiju tas ieinteresēja. - Ko tad viņa darīs? Man bija Branagam jādara zināms, kādas man pret viņu ir jūtas, kad atklāju, ka Vasaras sapulcē viņš mani vēroja, tāpat kā es vēroju viņu. Ja es to nebūtu varējusi pa­teikt, tad nezinu, ko būtu darījusi.