Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eilai ir taisnība. Jondalars zina, ka viņai par visu, kas attiecas uz klanu, ir taisniba. Tikai būtu daudz vieglāk, ja viņa tik daudz par klanu nerunātu. Neviens nekad to neuzzinātu, ja Eila to nestāstītu…

"Viņa par tiem domā kā par savu cilti," Jondalars pats sevi norāja, juzdams, ka seja atkal pietvīkst, un pats par savām domām dusmoda­mies. "Kā gan tu pats justos, ja kāds tev ieteiktu nerunāt par tiem cilvē­kiem, kas tevi izaudzinājuši un par tevi rūpējušies? Ja jau Eila pati par viņiem nekaunas, tad kāpēc tev to vajadzētu darīt? Nebija jau nemaz tik slikti. Frabeks jau no dabas ir kašķupolis. Bet Eilai nav ne jausmas, kā ļaudis var vērsties pret viņu un jebkuru, kas viņai līdzās.

Varbūt arī labāk, ja viņa to nezina? Varbūt tā nenotiks? Eila jau ir panākusi, ka visa apmetne runā plakangalvju valodā un ari es."

Pēc tam kad Jondalars bija redzējis, cik dedzīgi visi vēlas iemācīties klana sazināšanās valodu, viņš piedalījās improvizētajās stundās, kas iz­veidojās ikreiz, kad kādam radās kādi jautājumi. Jaunais vīrietis atklāja, ka pats aizrāvies ar jauno spēli, pa gabalu rādīdams signālus, dzīdams klusus jokus, tādus kā - rādu kaut ko vienu, bet aiz muguras pavisam ko citu. Viņš bija pārsteigts par mēmās valodas dziļumu un pilnību.

-     Jondalar, tev ir piesārtusi seja. Par ko gan tu domāji? - Dīgija iejautājās ķircinošā tonī, kad abas sievietes bija sasniegušas velvēto mītnes ieeju.

Jautājums pārsteidza Jondalaru nesagatavotu, atgādinādams par paša kaunu, un apmulsumā jaunais vīrietis pietvīka vēl vairāk. - Droši vien būšu stāvējis pārāk tuvu ugunij, - viņš nomurmināja un aizgriezās.

"Kāpēc Jondalars saka tādus vārdus, kas nav patiesi?" Eila brīnījās un, pirms viņš paspēja aizgriezties, pamanīja, ka vīrieša pierē ir iegūlusi dziļa rieva un izteiksmīgajās, zilajās acīs vīd satraukums. "Viņš nav sa­sarcis no uguns. Viņš ir piesarcis no jūtām. Tad, kad es par to domāju, sāku saprast: viņš dara kaut ko, kas man nav saprotams, es viņu vēroju un cenšos pievērst uzmanību. Viss šķiet brīnišķīgi, tad pēkšņi bez jeb­kāda iemesla viņš sadusmojas. Es redzu, ka viņš dusmojas, bet nesa­protu, kas viņu sadusmojis. Tas ir tāpat kā spēle - vienu vārdu pasacīt, bet otru parādīt ar zīmēm. Tāpat kā Jondalars saka jaukus vārdus Ra- nekam, bet viņa augums parāda dusmas. Kāpēc Raneks viņu sadusmo? Arī tagad kaut kas viņu ir sadusmojis, bet viņš vaino uguni. Ko es daru nepareizi? Kāpēc es viņu nesaprotu? Vai es kādreiz to iemācīšos?"

Visi trīs pagriezās, lai dotos iekšā, un gandrīz vai saskrējās ar Talutu, kas tajā brīdī nāca ārā no velēnu mītnes.

-    Jondalar, gāju tevi meklēt, - vadonis paziņoja. - Negribu palaist vējā tik skaistu dienu, un Vimezs atpakaļceļā veicis kādu neplānotu izlūkošanu. Viņš apgalvo, ka pagājuši garām uz ziemas mītni ceļojo­šam bizonu baram. Kad būsim paēduši, dosimies tos medīt. Vai vēlies mums pievienoties?

-    Jā, noteikti! - plati smaidīdams, Jondalars atsaucās.

-    Es palūdzu Mamutam papētīt laikapstākļus un noteikt bizonu bara atrašanās vietu. Viedais vīrs saka, ka zīmes esot labvēlīgas un bars neesot aizklīdis tālu prom. Viņš teica vēl kaut ko, ko es nesapratu: ceļš ārā ir tas pats ceļš, kas iekšā. Vai saproti, ko viņš ar to domāja?

-     Nē, bet tas nav nekas neparasts. Tie, kas kalpo Mātei, bieži vien saka nesaprotamas lietas. - Jondalars pasmaidīja. - Viņi runā mīklainā valodā.

-     Dažkārt es brīnos, vai viņi paši maz saprot, ko domājuši, - Taluts piebalsoja.

-Ja reiz dodamies medībās, tad gribu tev parādīt ko noderīgu. - Jon­dalars visus aizvadīja pie savas guļvietas Mamuta pavarda teritorijā. Paņēmis pilnu sauju ar viegliem pīķiem, viņš izvilka kādu ierīci, kas Talutam bija sveša. - Šo te es uzmeistaroju Eilas ielejā, un kopš tā laika mēs ar to medījam.

Mazliet atkāpusies malā, Eila vēroja notiekošo un juta, ka viņai iekšā briest liela spriedze. Ari viņa izmisīgi gribēja piedalīties medībās, bet nebija pārliecināta par šo ļaužu uzskatiem attiecībā uz sievietēm med- niecēm. Dzīvojot klanā, medības jaunajai sievietei bija sagādājušas lie­las ciešanas. Klana sievietēm bija aizliegts medīt un pat pieskarties medību ieročiem, bet, par spīti aizliegumam, Eila pašmācības ceļā bija iemācījusies medīt ar lingu. Kad tas tika atklāts, saņemtais sods bija ļoti bargs. Pēc soda izciešanas jaunajai sievietei, ievērojot daudz un dažādus noteikumus, pat atļāva nedaudz pamedīt, lai viņa izdabātu savam varenajam totēmam, kas bija viņu sargājis. Bet medīšana bija vēl viens iemesls Brouda naidam pret viņu, un beidzot šis naids noveda pie Eilas padzīšanas.