Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Tomēr, dzīvojot vienai pašai ielejā, jaunās mednieces iemaņas rīko­ties ar lingu bija palielinājušas viņas izdzīvošanas iespējas un devušas stimulu un pamudinājumu šo prasmi pilnveidot. Eila bija izdzīvojusi to iemaņu dēļ, ko bija apguvusi kā klana sieviete, un vēl - sava intelekta un drosmes dēļ, kas attīstīja viņā spēju pašai par sevi rūpēties. Bet medības viņai bija simbolizējušas vēl ko vairāk nekā vienīgi paļaušanos pašai uz sevi un atbildību par sevi; tās noveda pie dabiska rezultāta - neatkarī­bas un brīvības izjūtas. Tik viegli viņa no tā visa neatteiksies.

-    Eila, kāpēc arī tev nepaņemt pīķu metēju? -Jondalars apvaicājās un tad pagriezās pret Talutu. - Es esmu spēcīgāks, bet Eila trāpa precīzāk par mani. Viņa tev labāk par mani parādīs, ko ar pīķu metēju var izdarīt. Turklāt, ja vēlies redzēt izcilu precizitātes paraugstundu, tev vajadzētu viņu redzēt medījam ar lingu. Manuprāt, augstā meistarība, medījot ar lingu, ir devusi Eilai priekšrocību darboties arī ar šo ieroci.

Eila izpūta elpu - viņa nemaz nemanīja, kā bija to aizturējusi, - un, kamēr Jondalars turpināja sarunāties ar Talutu, devās pēc pīķiem un pīķu metēja. Vēl joprojām bija grūti noticēt, kā šis Citu vīrietis bija pieņēmis viņas spēju un vēlmi medīt un cik dabiski viņš uzslavēja vi­ņas panākumus. Jondalars uzskatīja, ka ari Taluts un Lauvas apmetne tikpat dabiski pieņems Eilas medību prasmi. Paskatījusies uz Dīgiju, jaunā sieviete centās nojaust, kā draudzene jūtas.

-    Talut, tev vajadzētu darīt mātei zināmu, ka grasāties medībās iz­mantot jaunu ieroci. Arī Viņa gribēs to redzēt, - Dīgija ierosināja. - Arī es varētu izvilkt savus pīķus un mugursomas rāmi. Mēs droši vien pa­liksim tur pa nakti, tā ka jāpaņem ari telts.

Pēc brokastīm Taluts pamāja Vimezam un notupās putekļainajā zemē ēdiena gatavošanas pavarda teritorijā, blakus vienam no mazajiem ugunskuriem, kur bija gana daudz gaismas, jo tā ieplūda telpā pa dūmu izvades caurumu. Zemē, blakus apmalei, bija iestiprināts kāds instru­ments, izgatavots no brieža kājas kaula. Tam bija naža vai konusveida dunča forma ar taisnu, neasu malu no naža spala līdz pat asmens galam. Turēdams to pie spala, Taluts ar neaso naža pusi izlīdzināja zemi, pēc tam, apgriezis to otrādi, ar smailo galu sāka zīmēt dažādas līnijas un zīmes. Vairāki cilvēki sapulcējās viņiem apkārt.

- Vimezs teica, ka netālu no trīs lielajām klintīm uz ziemeļaustru­miem redzējis bizonu baru, kas ganījies pie mazās upes pietekas, kas augšpusē savienojas ar lielo upi, - vadonis iesāka, skaidrodams un ar zīmējamo nazi putekļos attēlodams tā reģiona karti.

Taluta zīmētā karte nebija aptuvens tās vietas vizuāls attēls, bet drīzāk gan shematisks plāns. Lauvas apmetnes ļaudis pazina savu te­ritoriju, un vadoņa zīmējums bija vien mnemonisks* līdzeklis, lai atgā­dinātu viņiem to, ko apmetnes iemītnieki jau zināja. Tas sastāvēja no parastām zīmēm un līnijām, kas attēloja pieturas punktus vai idejas un visiem bija saprotamas.

Viņa kartē nebija iezīmēta upes gultne, tās perspektīvu nevarēja saskatīt no šāda putna lidojuma. Lai norādītu upes atrašanās vietu, vadonis uzvilka skujiņveida zigzaga līniju un abās tās pusēs piezīmēja taisnes, kas bija domātas kā pieteka. Plašajā līdzenumā upes tika uz­skatītas par ūdensceļiem, kas dažkārt saplūda kopā.

Ļaudis zināja, no kurienes upes tek un kur tās beidzas, un ka, ejot gar upi, var nokļūt līdz zināmam ceļa mērķim, bet to pašu varēja izdarīt, ari ievērojot citas norādes, un klints atsegums ir orientieris, kas nemainās. Teritorija, kas atradās tik tuvu ledājam un zemākajos platuma grādos, bija pakļauta gadalaiku ietekmei, ledum un mūžīgajam sasalumam un piedzīvoja krasas ainavas izmaiņas. Izņemot pašas lielākās upes, ledus- ūdeņu plūdi varēja izmainīt ūdensceļu gultnes, un dažādos gadalaikos tās bija stipri atšķirīgas, jo aisbergi varēja viegli izkust purvos tikai vasaras laikā. Mamutu mednieki iekļāvās savā dabiskajā vidē kā vienots veselums, kurā upes tika uzskatītas kā viens no elementiem.

Tāpat ari Taluts nedomāja zīmētās līnijas sadalīt sīkāk, lai parādītu upes garumu soļos vai jūdzēs. Tādiem garuma mēriem nebija lielas nozīmes. Tālaika ļaužu attāluma izpratne nesaistījās ar to, cik tālu vieta atradās, bet gan ar to, cik ilgā laikā varēja tur nokļūt, un to parasti attēloja, uzvelkot svītriņas vai kādas citas zīmes, kas norādīja dienu daudzumu, kas nepieciešams, lai nokļūtu līdz attiecīgajai vietai. Pat tādā gadījumā izvēlētā vieta dažiem ļaudīm varēja būt tālāk nekā citiem, vai

' Mnemonisks - tāds, kas palielina atmiņas apjomu.

ari tās attālums bija atkarīgs no gadalaika, jo iesanas temps ziemā un vasarā nebija vienāds. Visas apmetnes pārceļošanas temps tika mērīts pēc pašiem lēnākajiem gājējiem. Lauvas apmetnes iemītniekiem Taluta uzzīmētā karte bija pilnīgi skaidra, bet Eila to vēroja mulsā apbrīnā.

-    Vimez, pastāsti man - kur bija bizoni? - Taluts apvaicājās.