Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-            Pietekas dienvidu pusē, - Vimezs atbildēja, paņemdams kaula zī­mējamo nazi un pievienodams pāris papildu līniju, - krasts ir klinšains, un klintis - stāvas, bet upes gultne tajā vietā ir plata.

-Ja viņi turpina virzīties augšup pret straumi… Tajā pusē nav daudz atteku, - Talija piebilda.

-            Mamut, ko tu domā? - Taluts apjautājās. - Tu teici, ka bizoni nav nekur tālu aizklīduši.

Paņēmis zīmējamo nazi, vecais šamanis aizvēra acis un uz brīdi ietu­rēja pauzi.

-             Starp otro un pēdējo klinti ir pieteka, - viņš skaidroja zīmēdams. - Visticamāk, viņi virzīsies uz turieni, domādami, ka tiks tur ārā.

-            Es to vietu zinu! - Taluts iesaucās. - Ja tur iet uz augšu pret strau­mi, var redzēt, ka pietekas gultne sašaurinās un to ieskauj stāvas klintis. Tā ir laba vieta, kur iedzīt bizonus slazdā. Cik viņu tur ir?

Paņēmis zīmējamo instrumentu, Vimezs kartes malā novilka pāris svītru, padomāja un tad pievilka vēl vienu. - Droši varu teikt, ka redzēju tik daudz, - viņš sacīja, bakstīdams putekļos ar kaula zīmējamo nazi.

Talija paņēma zīmējamo kaulu un pievilka vēl trīs svītras.

-            Tik daudz redzēju ejam baram nopakaļ, viens izskatījās pēc jauna bullēna vai varbūt bija savārdzis.

Pēc tam ari Danugs paņēma zīmējamo nazi un pievilka vēl vienu svītru. - Man šķiet, ka tur bija divi. Redzēju vēl vienu no bara atpali­kušo. Dīgij, vai arī tu redzēji divus?

-    Neatceros.

-    Viņa jau tikai skatījās uz Branagu, - Vimezs sirsnīgi pajokoja.

-            Tā vieta atrodas apmēram pusi dienas gājiena attālumā no šejienes, vai ne? - Taluts vaicāja.

Vimezs pamāja. - Jā, ejot ātrā solī, apmēram pusi dienas gājiena attālumā…

-           Tad mums vajadzētu tūlīt pat doties ceļā. - Vadonis domīgi ieturēja pauzi. - Jau pagājis kāds laiciņš, kopš neesmu tur bijis. Gribētu uzzināt, kādas tur ir medību iespējas. Interesanti…

-            Kāds varētu aizskriet pa priekšu, to izpētīt un tad atpakaļceļā mūs sagaidīt, - Talija ierosināja, uzminēdama, par ko brālis domāja.

-     Tas ir garš skrējiens… - Taluts noteica un paskatījās uz Danugu. Garais, neveiklais puisis jau grasījās ko teikt, bet Eila ierunājās pirmā.

-     Zirgam tas nav liels gabals. Zirgs skrien ātri. Es varētu jāt ar Vī­niju… bet es to vietu nezinu, - viņa atzinās.

Sākumā Taluts bija pārsteigts, bet tad plati pasmaidīja. - Varu tev iedot karti! Tādu kā šī, - viņš piedāvāja, norādīdams uz zemē uzzīmēto shēmu. Paskatījies apkārt, vadonis ieraudzīja atlūzušu kaula fragmentu, kas atradās blakus kaulu kurināmā kaudzei, un izvilka savu aso krama nazi. - Skaties! Tev jādodas uz ziemeļiem, līdz sasniegsi lielo upi. - Viņš sāka iegravēt zigzaga līnijas, kas apzīmēja ūdeni. - Sākumā būs viena mazāka upīte, kas tev jāšķērso. Neļauj tai tevi samulsināt.

Eila saviebās. - Es nemāku lasīt karti, - viņa atzinās. - Nekad agrāk neesmu nevienu karti redzējusi.

Taluts izskatījās sarūgtināts un nometa kaula atlūzu atpakaļ kau­dzē.

-    Vai kāds nevarētu doties viņai līdzi? - Jondalars ierosināja. - Zirgs var panest divus cilvēkus. Esmu jājis ar Eilu divatā.

Taluts atkal pasmaidīja. - Tā nu gan ir laba doma! Kurš grib jāt?

-    Es došos viņai līdzi! Es zinu ceļu, - jau nākamajā brīdī kāda balss iesaucās. - Es zinu ceļu. Tikko no turienes ierados. - Latija un Danugs bija abi gandrīz vai reizē pieteikušies, un vēl pāris cilvēku bija gatavi to darīt.

Paskatījies te uz vienu, te uz otru, Taluts paraustīja plecus un, iz­stiepis abas rokas, pagriezās pret Eilu. - Tev jāizvēlas!

Eila palūkojās jauneklī, kas bija gandrīz vai tikpat garš kā Jondalars, ar tikpat rudiem matiem kā Talutam un ar bālām pūciņām uz vaigiem, kas liecināja par drīzu bārdas parādīšanos. Tad pavērās garajā, slaidajā meitenē, kas vēl nebija gluži izveidojusies par sievieti, ar tumši blon­diem matiem, kādu toni gaišākiem nekā Nezijai. Abi acu pāri raudzījās pretī ar dedzīgām cerībām. Eila nezināja, kuru izvēlēties. Danugs jau gandrīz bija vīrietis. Jaunā sieviete domāja, ka vajadzētu ņemt puisi, bet kaut kas Latijā atgādināja Eilai par viņu pašu, un viņa atcerējās ilgas Latijas sejā, kad meitene pirmoreiz ieraudzīja zirgus.

-     Domāju, ka Vīnija skrien ātrāk, ja nav pārāk liels svars. Danugs ir vīrietis, - Eila sacīja, veltīdama viņam sirsnīgu smaidu. - Labāk lai šoreiz Latija jāj man līdzi.

Izskatīdamies satraukts, Danugs pamāja un atkāpās, cenšoties sa­valdīt pēkšņās emocijas, kas viņu bija negaidīti pārņēmušas. Puisis iz­skatījās ļoti vīlies, ka Eila bija izvēlējusies Latiju, bet jaunās sievietes žilbinošais smaids, kad viņa Danugu bija nosaukusi par vīrieti, bija licis puiša sejā sakāpt asinīm un sirdij pukstēt daudz ātrāk - un cirkšņos izjust mulsinošu saspīlējumu.