Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Nu, tad jau ari es iešu jums līdzi un palīdzēšu pieskatīt bērnus, - Krouzija piedāvājās, it kā tādējādi nestu lielu upuri, kaut ari ideja par došanos ārā viņai tīri labi patika.

Ari Tronija ar lielu prieku tai piekrita. - Nezij! Cik tā ir laba doma! Ielikšu Hartalu mugursomā, tā varēšu nest ari Nuviju, kad viņa piekusis.

-     Nav nekā labāka par dienas pavadīšanu svaigā gaisā.

-     Es nesīšu Nuviju. Tev nav jānes divi bērni, - Manuvs ierosināja.

-     Es sākšu ar priežu sēklu vākšanu, bet graudus atstāšu jūsu ziņā.

-     Arī es iešu jums līdzi, Nezij, - Mamuts pieteicās. - Cerams, ka Ridagam nebūs nekas iebilstams pret veca vīra kompāniju, varbūt viņš man iemācīs vēl kādu Eilas parādīto zīmi, jo viņam tās labi padodas.

-    Mamut, tev labi padodas zīmju rādīšana, - Ridags rādīja ar žestiem.

-    Tu tās ātri apgūsti. Varbūt tu varēsi man kaut ko iemācīt?

-    Varbūt mācīsim viens otru? - Mamuts ar zīmēm atbildēja.

Nezija smaidīja. Vecais, viedais virs nekad pret Ridagu nebija izturē­jies citādi kā pret pārējiem apmetnes bērniem, vienīgi izrādījis papildu rūpes par zēna vārgo veselību un bieži palīdzējis viņu pieskatīt. Šķita, ka abu starpā valda īpaša tuvība, un Nezija nodomāja, ka Mamuts droši vien nāk līdzi tāpēc, lai pabūtu kopā ar Ridagu, kad pārējie būs aizņemti. Nezija zināja, ka Mamuts parūpēsies ari par to, lai neviens nejauši neiz­dalītu uz Ridagu spiedienu iet ātrāk, nekā puika to spēj. Vainodams savu lielo vecumu un redzot, ka zēns pūlas tikt visiem līdzi, ari Mamuts tādā situācijā varēja palēnināt gaitu. Viņš jau bija tā darījis arī iepriekš.

Kad visi ļaudis ar vācamajiem groziem, ādas tarbiņām, ūdens somām un ēdamo pusdienlaika maltītei jau bija savākušies ārpusē pie velēnu mitekļa, Mamuts iznesa apaļīgas sievietes kaula figūriņu un iesprauda to zemē pie ieejas. Pateicis dažus vārdus, ko saprata vienīgi viņš pats, viedais vīrs izdarīja pāris aizsargājošu žestu. Visi apmetnes ļaudis būs aizgājuši, velēnu miteklis paliks tukšs, un Mamuts lūdza Lielās Zemes Mātes Mutas garu viņu prombūtnes laikā apsargāt mājokli.

Neviens nepārkāps aizliegumu iet šeit iekšā, ja pie durvīm būs no­likta Mātes figūriņa. Izņemot galēju nepieciešamību ieiet miteklī, ne­viens neuzdrošinātos riskēt; visi bija tā audzināti. Pat tad, ja rastos ļoti liela nepieciešamība - ja kāds būtu ievainots vai pārsteigts sniegputenī un viņam būtu nepieciešama pajumte -, tad ari būtu kaut kas jādara, lai mazinātu atriebīgās mitekļa aizstāves iespējamās dusmas. Šis cilvēks, viņa ģimene vai visa apmetne, cik ātri vien iespējams, maksātu dāsnu kompensāciju par visu to, ko viņš apmetnē būtu izmantojis. Ziedojumi un dāvanas tiktu nesti Mamuta pavarda iemītniekiem, lai ar lūgumiem, paskaidrojumiem, nākotnes labo darbu solījumiem un kompensējošām darbībām nomierinātu Lielās Mātes garu. Šī Mamuta rīcība bija daudz efektīvāka par jebkuru atslēgu.

Kad Mamuts aizgriezās no mitekļa ieejas, Nezija uzlika mugurā ne­samo grozu, sakārtoja ap pieri apsēju, pacēla Ridagu un, novietojusi zēnu uz savām apjomīgajām gūžām, nesa viņu augšā pa nogāzi, tad, sapulcēdama kopā un vadīdama sev pa priekšu Ragiju, Tusiju un Bri- nanu, devās stepē.

Sekojot Nezijas paraugam, arī pārējie - otra apmetnes puse - drīz vien devās pāri atklātajai pļavai, lai nodotos dienas darbam: vāktu grau­dus un sēklas, ko Lielā Zemes Māte bija viņiem iesējusi un piedāvājusi. Ražas novācēju darbs un ieguldījums iztikas pelnīšanai netika vērtēts zemāk par mednieku pienesumu, bet neviena no šīm darbībām netika uzskatīta par smagu darbu. Biedriskums un kopēja darbošanās to pa­darīja par izklaidi.

*****

Eila un Latija, ūdenim šļakstot, pārjāja pāri seklam strautiņam, bet, nonākot pie daudz lielākas upes, Eila palēnināja zirga soli.

-    Vai šī ir tā upe, gar kuru mums jādodas tālāk? - Eila jautāja.

-     Man tā neliekas, - atbildēja Latija un ieskatījās iedotajā kaula fragmenta kartē. - Nē. Redzi? Šeit, tas ir tas mazais strautiņš, kuru mēs šķērsojām. Ari šai upei mums jātiek pāri. Tad jāpagriežas un gar nākamās upes krastu jādodas augšup pret straumi.

-    Te neizskatās pārāk dziļš. Vai šī ir laba vieta, kur tikt tai pāri?

Paskatījusies uz abām pusēm, Latija sacīja: - Labāka vieta būs tur,

augšā. Tad mums būs tikai jānovelk zābaki un jāuzloka bikses.

Viņas devās augšup gar upi, bet, kad jātnieces sasniedza plato, seklo upes braslu, kur ūdens ap akmeņiem vērpa baltus putu mutuļus, Eila neapstājās. Pagriezusi Vīniju pret upi, viņa ļāva ķēvei pašai izvēlēties labāko pāreju. Jau otrā upes krastā ķēve atkal laidās auļos un Latija turpināja smaidīt.

-     Mēs pat nesaslapinājāmies! - meitene iesaucās. - Dabūjām tikai dažas šļakatas.