Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad Eila devās palīgā, koraļļiem līdzīgais slazds jau bija sākts būvēt. Sēta bija izgatavota no visiem atrastajiem materiāliem - laukakmeņiem, kauliem, kokiem un zariem -, tie visi tika salikti kopā un sasaistīti. Ba­gātīgā un daudzveidīgā auksto stepju fauna nemitīgi sevi atjaunoja, un vecos kaulus, kas bija izkaisīti pa visu apkārtni, spēcīgā upes straume bieži vien aiznesa prom un izmeta krastā atkritumu kaudzē. Pārmeklējot apkārtni, atklājās, ka turpat blakus atrodas kaulu kaudze, un mednieki uz slazdu būvniecības vietu - blakus izkaltušajam krastam, kuru viņi ierobežoja, - stiepa lielus dzīvnieku kāju kaulus un ribu skeletus. Sētai bija jābūt pietiekami stiprai, lai tā noturētu bizonu baru, bet tai ne­bija jābūt paliekošai būvei. Tā tiks izmantota tikai vienreiz un jebkurā gadījumā diez vai izturēs ilgāk par pavasari, kad ātrā upes straume pārvērtīsies trakojošos palos.

Eila vēroja Talutu vicinām milzīgu cirvi ar akmens asmeni, it kā tā būtu rotaļlieta. Skaldīdams ceļu cauri taisnu, jaunu koku jaunaudzei, no­gāzdams katru koku ar diviem vai trim cirtieniem, vadonis bija novilcis kreklu un pamatīgi svīda. Torneks un Frabeks, kas nocirstos kokus nesa prom, nespēja tikt viņam līdzi. Talija pārraudzīja koku novietošanu. Arī viņai bija gandrīz tikpat liels cirvis kā brālim, un, pārcērtot koku uz pusēm vai sadragājot kādu dzīvnieka kaulu gabalu, lai tas iederētos sētas konstrukcijā, sieviete strādāja ar tādu pašu vieglumu kā Taluts. Vadone varēja sacensties spēkā ar pāris vīriem.

- Talut! - Dīgija iesaucās. Viņa stiepa veselu izliekto mamuta ilkņa priekšējo daļu, kas bija apmēram piecpadsmit pēdu gara. Vimezs un Raneks to balstīja vidusdaļā un pakaļgalā. - Mēs atradām mamuta kau­lus. Vai sacirtīsi šo ilkni?

Lielais sarkanmatainais milzis pasmaidīja. - Šis vecais zvērs droši vien nodzīvojis garu un ilgu mūžu! - viņš sacīja, apsēžoties uz ilkņa jāteniski, kad palīgi bija to nolikuši zemē.

Paceļot vesera izmēra cirvi, Taluta varenie muskuļi saspringa, un gaisā nošvlkstēja vēziena skaņa, tad šķembas un kaulu plēksnītes aizlidoja uz visām pusēm. Eila sajūsmināta skatījās, ar kādu meistarīgu vieglumu spēcīgais vīrs vēzēja pamatīgo darbarīku. Bet Jondalaram šis varoņdarbs izskatījās vēl apbrīnojamāks tā iemesla dēļ, ka viņš nekad agrāk neko tādu nebija redzējis. Eila bija radusi skatīties, kā vīri lieto muskuļu spēku, lai paveiktu neparastus varoņdarbus. Kaut ari Eila bija bijusi garāka par visiem klana vīriešiem, tie bija ļoti muskuļoti un neparasti stipri. Arī klana sievietēm piemita izteikts spēks, un dzīve, ko Eila bija pavadījusi klanā, lika viņai nodarboties ar klana sieviešu pienākumiem, tādējādi netipiski jaunās sievietes smalkajiem kauliem smagais darbs bija viņai attīstījis neparasti spēcīgus muskuļus.

Nolicis cirvi, Taluts uzmeta plecā mamuta ilkņa pakaļējo daļu un sāka soļot uz topošā norobežojuma pusi. Pacēlusi milzīgo vadoņa cirvi, lai noliktu to malā, Eila saprata, ka viņa nemūžam nebūtu varējusi ar to strādāt. Pat Jondalaram tas likās par smagu, lai izveicīgi ar to darbotos. Šis darbarīks bija pielāgots vienīgi pašam lielajam vadonim. Abi pārējie uzcēla plecos otru ilkņa pusi un sekoja Talutam.

Jondalars un Vimezs palika, lai palīdzētu saķīlēt neērtos kaula ga­balus kopā ar akmeņiem - tā būs galvenā barjera jebkuram bēgošam bizonam. Eila kopā ar Dīgiju un Raneku devās vēl pēc citiem kauliem. Jondalars pagriezās un vēroja, kā viņi aiziet; ieraudzījis, ka tumšādainais vīrietis iet blakus Eilai un pasaka kaut ko, kas liek abām sievietēm smieties, Zelandoni virs centās pārvarēt sevi dusmas. Abi - gan Taluts, gan Vimezs - pamanīja sasārtušo, niknuma pārņemto jaunā, izskatīgā viesa seju; nozīmīgi saskatījušies, viņi neizteica nevienu piezīmi.

Pēdējais būvējamais nožogojuma elements bija vārti. Pamatīgs, jauns koks ar nocirstiem zariem bija uzsliets stāvus vienā sētas atveres pusē. Tā nostiprināšanai zemē bija izrakta bedre, labākai noturībai ap to sa­likta akmeņu kaudze. Vēl papildu stiprinājumam tam ar auklām pie­sēja masīvus mamuta ilkņus. Pati sēta bija uzbūvēta no dzīvnieku kāju kauliem, zariem un mamutu ribām, ko stingri piesēja pie šķērskokiem, kas bija nocirsti attiecīgajā izmērā. Tad, vairākiem cilvēkiem turot sētu pareizajā vietā, tās viens gals - izmantojot krustmijas siešanas pa­ņēmienu, kas ļāva tai šūpoties pāris ādas eņģēs, - dažās vietās tika pievienots pie stāvā staba. Otrā galā tika sakrauti akmeņi un smagi kauli, kas stāvēja gatavībā, lai tos sasviestu priekšā sētas ieejai, kad tā tiks aizvērta.

Bija pēcpusdiena, saule vēl joprojām spīdēja augstu pie debesīm, kad viss jau bija sagatavots. Visiem draudzīgi strādājot, slazda būvēšana bija aizņēmusi pārsteidzoši īsu laiku. Sapulcējušies apkārt Talutam, ļau­dis ieturēja azaidu - ēda sauso ceļamaizi, ko bija paņēmuši līdzi, un kaldināja tālākos plānus.