Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Tu gribēji teikt - pēc Eilas metodes. Nu tad uz priekšu, Eila! Pa­mēģini atdzīt tos bizonus šurp!

Pasmaidījusi Eila uzsvilpa Vīnijai. Ķēve iezviedzās un pieaulekšoja pie Eilas, Skrējējs sekoja viņai pa pēdām. - Jondalar, paturi Skrējēju šeit, - jaunā sieviete noteica un pievērsās savai ķēvītei.

-     Neaizmirsti paņemt savu pīķu metēju! - Jondalars uzsauca nopa­kaļ.

Eila apstājās, lai paņemtu pīķu metēju un pīķus, kas atradās viņas mugursomas sānkabatā, tad ar ietrenētu kustību uzlēca zirgam mu­gurā un prom bija. Kādu bridi Jondalaram bija jānopūlas noturēt jauno kumeļu, kam nepatika, ka viņu atrauj no mātes un neļauj piedalīties aizraujošā skrējienā. Tas bija tieši laikā, un labi vien bija, jo, aizņemts ar kumeļu, Jondalars nepamanīja Raneka sejas izteiksmi, kad tas no­lūkojās Eilai pakaļ.

Sēžot neapseglota zirga mugurā, sieviete ātros auļos jāja gar upes krastu - gar mutuļojošu, trakojošu upi, kas vijās pa līkloču koridoru, kuru no abām pusēm ierobežoja stāvas klintis. Kaili krūmi, kurus aizsedza izžuvuši zāles kušķi, bija piekjāvušies klinšu pakājei un, zemu nolieku­šies uz vēju appūstajām virsotnēm, bija paslēpušies zem sanestās lesa virskārtas, kas piepildīja spraugas, tādējādi padarot skarbās klintis ar akmens dvēseli daudz mīlīgākas. Atklātie izvirzījumi uz nogāzēm, kas bija bagātīgi noklātas ar pamatiezi, atklāja šī reģiona būtiskāko iezīmi - granītu, kas bija izveidojies augstajos kalnos, kuri slējās pāri kailo klinšu virsotnēm.

Nonākusi tajā pašā vietā, kur jau no rīta bija redzējusi bizonus, Eila palēnināja Vīnijas soli, bet dzīvnieku tur vairs nebija. Tie bija sajutuši vai izdzirdējuši slazda būvniecības trokšņus un mainījuši virzienu. Tikko jaunā sieviete iekļuva vienā no pēcpusdienas saulē mestajām klinšu ēnām, viņa pamanīja bizonus un tieši aiz mazā dzīvnieku bariņa uz akmeņu pauguriņa ieraudzīja stāvam Barzeku.

Zaļā zāle starp kailajiem, garajiem kokiem blakus upei bija ievilinājusi bizonus šaurajā ielejā, bet, tiklīdz viņi pagāja garām dvīņu klintīm, kas ieskāva upi, tā dzīvniekiem vairs nebija citas izejas kā tikai tā, pa kuru bija ienākuši. Barzeks un jaunie mednieki bija vērojuši bizonus ilgi klīstam gar upi, šad tad apstājamies pamieloties ar zāli, bet apņē­mības pilnus noteikti virzīties ārā no ielejas. Mednieki bija sadzinuši dzīvniekus atpakaļ, bet tas bija viņus atturējis tikai uz neilgu laiku un licis saiet visiem kopā barā, lai apņēmīgi virzītos uz priekšu, kad nākamreiz mēģinās atstāt ieleju. Apņēmība un izmisums var novest pie stihiskas bēgšanas.

Šeit bija atsūtīti četri mednieki, lai aizkavētu dzīvniekus no doša­nās prom, bet viņi ļoti labi zināja, ka panisku bizonu bēgšanu viņiem nemūžam neizdosies apstādināt. Viņi nespēja sadzīt dzīvniekus ielejā un tur tos noturēt. Jau līdzšinējā darbība bija prasījusi lielas pūles, un Barzeks negribēja, ka bizoni panikā mestos uz otru pusi, pirms slazds vēl nav uztaisīts. Akmeņu krāvums, uz kura Barzeks stāvēja, kad Eila viņu pirmoreiz ieraudzīja, bija sakrauts apkārt pamatīgam zaram. Pie tā bija piesiets apģērba gabals, kas plandījās vējā. Tad viņa pamanīja vēl vairākus akmeņu krāvumus, kas balstīja stāvus izslietus koku zarus vai kaulus, kuri cits no cita bija izvietoti diezgan tuvu starp klinti un upi, un uz katra no tiem karājās guļamāda, kāds drēbes gabals vai telts aizsegs. Mednieki bija izmantojuši pat māžus kokus un krūmus, jebko, no kā varēja izveidot kaut ko, kas vējā plandās.

Bizoni nervozi noraudzījās dīvainajos mānekļos, nebūdami droši par to, cik tie var būt draudīgi. Dzīvnieki nevēlējās iet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradušies, bet negribēja arī doties tālāk uz priekšu.

Ik pa laikam kāds no bizoniem pietuvojās kādam no mānekļiem, bet, tam sākot plandīties, uzreiz atkāpās. Dzīvnieki bija apstādināti, pras­mīgi turēti tieši tur, kur Barzeks to gribēja. Eila bija sajūsmā par šo gudro ideju.

Vadīdama Vīniju tuvu gar klints sienu, Eila centās lēnām apiet bizo­nus, lai neizjauktu smalko līdzsvaru. Viņa pamanīja veco bizonu mātīti ar aplauzto ragu pavirzāmies uz priekšu. Eila negribēja nonākt bizonu ielenkumā un bija gatava jebkuru bridi izlauzties.

Ieraudzījis Eilu, Barzeks atskatījās uz pārējiem medniekiem, tad, pieri saraucis, atkal palūkojās Eilā. Pēc visiem viņu pūliņiem viņš negribēja, ka Eila aizdzen bizonus uz nepareizo pusi. Latija klusām pienāca vi­ņam klāt, un abi čukstus sarunājās, bet visu ilgo laiku, līdz Eila viņus sasniedza, Barzeks ar bažām viņu vēroja.

-     Kur ir pārējie? - Barzeks apjautājās.

-    Viņi gaida, - Eila atbildēja.

-     Uz ko viņi gaida? Mēs taču nevaram šos bizonus te mūžīgi no­turēt!

-    Viņi gaida, kad mēs tos aizdzlsim.

-     Kā lai mēs tos aizdzenam? Mūsu nav tik daudz! īstenībā zvēri gatavojas izlauzties ārā. Neesmu pārliecināts, vai ilgi vēl varēsim tos šeit noturēt, nespējam ari sadzīt tos atpakaļ. Mums vajadzētu panākt, lai bizoni būtu spiesti panikā bēgt.

-    Vīnija viņus aizdzīs, - Eila sacīja.

-    Zirgs viņus aizdzīs!