Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Viņa jau ir to darījusi ari agrāk, bet būs labāk, ja ari jūs palīdzē­siet.

Danugs un Druvezs, uzmanīdami ganāmpulku un ik pa laikam rai­dīdami kādu akmeni uz tiem nepaklausīgajiem dzīvniekiem, kas uzdro­šinājās pievirzīties tuvu klāt plandošajiem sargiem, bija aizgājuši kādu gabalu tālāk un tagad pienāca tuvāk, lai dzirdētu sarunu. Viņi bija ne mazāk pārsteigti par Barzeku, bet abu atslābusī modrība pavēra iespēju bizoniem izlauzties brīvībā un pielika punktu šai sarunai.

Ar acs kaktiņu Eila redzēja, kā milzīgs jauns bullēns šaujas uz priekšu un tam seko vēl citi. Pēc brīža, kad jauno bizonu bars būs izlauzies brīvībā, viss būs zaudēts. Pagriezusi Vīniju apkārt, Eila nometa pīķus un pīķu metēju un devās pakaļ dumpīgajam bullēnam, pa ceļam no zara paķērusi plandošu tuniku.

Pieplakusi pie Vīnijas muguras un vicinādama tuniku, viņa auļoja tieši pretī dzīvniekam. Bullēns izvairījās un centās viņu apiet no mu­gurpuses. Vīnija vēlreiz pagriezās, kad Eila ar ādas tuniku iesita bizo- nam pa galvu. Nākamais izvairīšanās gājiens pagrieza dzīvnieku atpakaļ šaurajā ielejā, un Eila, sēdēdama Vīnijai mugurā, zvetēja ar ādas gabalu pa galvu visiem nākamajiem dumpīgajiem bizoniem, kas bija sekojuši brašulim pa pēdām.

No bara atrāvās vēl viens dzīvnieks, bet jaunajai medniecei izdevās arī to pagriezt atpakaļ. Izskatījās, ka Vīnija jau instinktīvi zināja, kurš būs nākamais drosminieks, kas mēģinās izbēgt, bet tikpat labi tie varēja būt sievietes neapzinātie signāli, kurus viņa raidīja zirgam, un abas jau laikus nostājās ceļā pinkainajiem zvēriem. No sākuma Eila nebija Vīniju apzināti centusies mācīt. Pirmajā reizē, kad viņa bija uzkāpusi zirgam mugurā, viss bija noticis pavisam instinktīvi un jaunās sievietes prātā nebija ienākusi doma zirgu kontrolēt vai vadīt. Pieaugot sievietes un ķēves savstarpējai sapratnei, tas bija noticis pakāpeniski; kontroli panāca Eilas kāju muskuļu sasprindzināšana un nemanāmas ķermeņa kustības. Tomēr galu galā viņa jau bija sākusi šos paņēmienus lietot ar nodomu; sievietes un zirga starpā vienmēr ir eksistējis kāds papildu elements - viņas bieži ir kustējušās kā viens vesels, it kā domātu vie­nas domas.

Tajā mirklī, kad Eila izkustējās no vietas, pārējie aptvēra situāciju un steidzās apturēt ganāmpulku. Eila jau agrāk bija dzinusi dzīvnieku ba­rus, bet bez palīdzības viņa nespēs likt bizoniem pagriezties uz pretējo pusi. Lielie, kuprainie dzīvnieki bija daudz grūtāk kontrolējami, nekā viņa bija iedomājusies. Viņi tik ilgi bija noturēti uz vietas, un Eila vēl nekad nebija mēģinājusi dzīt dzīvniekus tur, kur viņi negribēja iet. Tas bija tā, it kā instinkts bizonus brīdinātu, ka priekšā gaida lamatas.

Danugs steidzās Eilai palīgā, lai atgrieztu atpakaļ tos, kas sākumā bija metušies uz priekšu; jaunā medniece tik ļoti bija koncentrējusies uz jaunā bullēna apstādināšanu, ka sākumā gandrīz neievēroja Danugu. Ieraudzījusi, ka viens no dvīņu bullēniem atraujas no bara, Latija izrāva zaru no akmens kaudzes un steidzās nobloķēt tam ceļu. Viņa ar zaru sita bizonam pa degunu un dzina to atpakaļ, bet Barzeks un Druvezs apmētāja kādu bizonu mātīti ar akmeņiem un vicināja tai pie deguna zvērādu. Beidzot ar kopējām pūlēm izdevās novērst sākotnējo paniku un pagriezt dzīvniekus atpakaļ. Vecajai mātītei ar nolauzto ragu un vēl dažiem izdevās izbēgt, bet visi pārējie bizoni bija sadzīti mazās upes krastā un virzījās augšup pret straumi. •

Visi dzinēji atviegloti uzelpoja, tiklīdz mazais ganāmpulks bija no­kļuvis aiz granīta klintīm, bet viņiem vajadzēja parūpēties, lai tie iet uz priekšu. Eila apstājās tikai tik ilgi, lai paceltu nomestos pīķus un pīķu metējus, un atkal uzlēca zirgam mugurā.

Taluts tikko bija padzēries no savas ūdens somas, kad viņam likās, ka ir dzirdējis attālu dunoņu, it kā vāju pērkona dārdu. Pagriezis galvu uz upes lejteces pusi, vadonis kādu bridi ieklausījās, negaidīdams, ka tik drīz kaut ko dzirdēs, un nebūdams pārliecināts, ka vispār ko dzirdēs. Nolicis ausi pie zemes, viņš klausījās.

- Viņi nāk! - Taluts iekliedzās, pielēkdams kājās.

Visi steigā sameklēja pīķus un aizsteidzās katrs uz savu posteni, kuru jau iepriekš bija iedalījuši. Frabeks, Vimezs, Torneks un Dīgija izklaidus nostājās gar stāvās klints sienas vienu pusi, gatavi pēc bara paiešanas garām aplenkt tos no mugurpuses un aizvērt vārtus. Talija stāvēja vistuvāk atvērtajiem vārtiem no otras puses, gatava tos aizcirst, līdzko bizoni būs sagājuši aplokā.

Starp koraļļiem līdzīgo nožogojumu un trakojošo upes straumi Ra­neks stāvēja pāris soļu atstatumā no Talijas, vēl pēc pāris soļiem nostā­jās Jondalars - gandrīz vai pie pašas ūdensmalas. Taluts izvēlējās vietu nedaudz uz priekšu no viesa - slapjajā krastā. Katram medniekam rokā bija ādas gabals, ko vicināt virsū nākošajiem dzīvniekiem gar purnu cerībā pagriezt tos sānis, bet katram, izņemot Jondalaru, rokā bija arī gatavībā pacelts pīķis, kas nedaudz tika žonglēts un stingri satverts ap spalu.