Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Bija skaidri redzams, ka viņiem nebija vajadzīga palīdzība. Jondalars ieraudzīja, kā Latija un Danugs cīnās ar kāda mazāka bizona ribu atvēr­šanu. Pastūmis Latiju sānis, viņš ar vienu spēcīgu un dusmīgu rāvienu atvēra krūškurvi. Bet sadalīšana gabalos bija smags darbs, un, kad viņi tika līdz ādas novilkšanai, Jondalara dusmas jau bija pierimušas.

Eilai šis darbs nebija svešs; viņa to bija darījusi viena pati un tur­klāt vairākas reizes. Adu vajadzēja dīrāt nevis ar nazi, bet nobraucīt. Tiklīdz tā tika novilkta no kājām, tā viegli atdalījās no muskuļiem un bija daudz lietderīgāk un tīrāk ar dūrēm no iekšpuses sist, līdz tā kļūst vaļīga, un pēc tam to novilkt. Adu bija vieglāk atgriezt tajās vietās, kur bija pievienotas muskuļu saites. Mamutu cilts mednieki izmantoja spe­ciālu dīrāšanas nazi ar kaula rokturi un abpusēji asu asmeni, kas pašā galā bija noapaļots un neass, lai nepārdurtu dzīvnieka ādu. Eila bija tā pieradusi lietot nažus un darbarīkus bez spala, ka jutās ne savā ādā, kad bija jāstrādā ar nazi, kam bija spals, kaut ari, tiklīdz ar to aprada, uzreiz saprata, ka spēj to labāk kontrolēt un līdzsvarot.

No dzīvnieku kājām un muguras tika izvilktas cīpslas; tām tiks at­rasts plašs lietojums: no pavediena šūšanas līdz pat cilpu un lamatu izgatavošanai. Dzīvnieka āda tiks izmantota kā jēlāda vai kažokāda. Garo, pinkaino spalvu savīs virvēs un dažāda izmēra striķos, kas no­derēs zvejas tīkliem, putnu ķeršanai vai arī attiecīgajā gadalaikā cilpu izlikšanai maziem dzīvnieciņiem. Visas smadzenes tika saglabātas, ari vairāki kāju nagi, lai kopā ar kauliem un ādas pārpalikumiem savārītu līmē. Milzīgajiem ragiem, kas varēja stiepties sešu pēdu garumā, bija augsta vērtība. Cietos ragu galus, kas aizņēma apmēram trešdaļu no visa raga lieluma, varēja izmantot kā sviras, tapas, spundes, ķīļus un dunčus. Dobās ragu daļas ar masīvajiem apakšgaliem pārvērtās par koniskām caurulītēm, kuras izmantoja uguns uzpūšanai, vai par piltuvēm šķidruma, pulvera vai sēklu iepildīšanai ādas maisos un pēc tam to iztukšošanai. Raga vidusdaļa kopā ar pamatīgu apakšējo daļu palika neskarta, tā varēja kalpot par dzeramo kausu. Sadalot to šauros, šķērseniskos gabaliņos, varēja izgatavot sprādzes, rokassprādzes vai savilcējgredzenus.

Ari bizonu purni un mēles tika saglabātas - kopā ar aknām tās bija izsmalcināta delikatese. Pēc tam katra bizona ķermenis tika sadalīts sep­tiņos gabalos; divos gurnu gabalos, divās priekšējās ceturtdaļās, divās vidusdaļas pusēs un milzīgā kakla gabalā. Zarnas, kuņģi un pūšļi tika izmazgāti un ietīti ādās. Vēlāk tie tiks piepūsti ar gaisu, lai nesaraujas, un izmantoti kā ēdienu uzglabāšanas trauki taukiem un šķidrumiem vai arī kā pludiņi zvejas tīkliem. Izmantojama bija katra dzīvnieka daļa, bet ne viss no katra dzīvnieka tika paņemts; tika paņemts tikai tas labākais un noderīgākais. Tikai tik daudz, lai varētu aiznest.

Sarūgtinot jauno kumeļu, Jondalars bija aizvedis Skrējēju un droši to piesējis pusceļā augšup pa stāvo taku, lai tas nemaisītos pa kājām un būtu prom no briesmām. Tiklīdz bizoni bija iedzīti slazdā un Eila bija ļāvusi ķēvei iet, Vīnija bija savu kumeliņu atradusi. Kad Jondalars bija beidzis palīdzēt Latijai un Danugam ar pirmo bizonu, viņš devās pie Skrējēja, jo, ieraudzījis tik daudz beigtu dzīvnieku, kumeļš kļuva tramīgs. Arī Vīnijai šis skats nepatika, bet viņa jau bija pie tā piera­dusi. Ieraudzījusi viņus nākam, Eila pamanīja Barzeku un Druvezu atkal dodamies lejup pa upes krastu un saprata, ka lielajā kņadā ar bizonu dzīšanu slazdā viņi bija pametuši savas mugursomas. Jaunā sieviete devās viņiem pakaļ.

-     Barzek, vai ejat pakaļ somām? - viņa pajautāja.

Vīrietis viņai uzsmaidīja. - Jā, un arī pārējām drēbēm. Mēs tādā steigā aizskrējām… nav jau tā, ka es to nožēlotu. Ja tu tieši tajā brīdī nebūtu likusi bizoniem pagriezties, mēs noteikti būtu tos zaudējuši. Tas nu gan bija īsts triks, ko tu paveici ar savu zirgu. Ja pats savām acīm nebūtu to redzējis, tad nemūžam tam neticētu, bet uztraucos, ka visu tur nācās pamest. Visi šie beigtie bizoni pievilinās apkārtējos gaļēdājus. Kamēr gaidījām, pamanīju svaigas vilku pēdas. Vilkiem patīk sakošļāt ādu, ja vien tiek tai klāt. Ari āmrijas to nesmādē, tās visu pamatīgi saposta, vilki to vairāk dara prieka pēc.

-     Varu aizjāt ar zirgu pakaļ somām un drēbēm, - Eila piedāvāja.

-    Nebiju par to iedomājies! Pēc tam kad būsim beiguši, te būs gana daudz palicis, ar ko pārējiem dzīvniekiem mieloties, bet es negribu tiem atstāt neko tādu, ko pats nevēlos.

-     Vai atceries, ka mēs somas noslēpām? - Druvezs jautāja. - Eila tās nekad neatradis.

-     Tā tas ir, - Barzeks piekrita. - Šķiet, ka būs vien pašiem jāiet.

-    Vai Druvezs zina, kur tās atrast? - Eila pajautāja.

Puika paskatījās uz Eilu un pamāja.

Jaunā sieviete pasmaidīja. - Vai gribi aizjāt turp kopā ar mani?

Zēna sejā parādījās plats smaids. - Vai drīkstu?

Paskatījusies uz Jondalaru, Eila noķēra viņa skatienu un pamāja, lai viņš ar visiem zirgiem nāk šurp. Jaunais vīrietis piesteidzās klāt.