Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars bija viņai stāstījis, ka viņa čiltī nevienam nav aizliegts medīt, un, kaut arī medības bija svarīgas un vairums ļaužu patiešām medīja, vismaz jaunībā, medības nevienam netika uzspiestas. Acīm­redzot arī Mamutu ciltij ir līdzīgas tradīcijas. Zelandoni vīrietis bija centies viņai izskaidrot, ka cilvēkam varbūt piemīt citas tikpat vērtīgas iemaņas, kas viņam padodas daudz labāk, un minēja sevi par piemēru. Pēc tam kad Jondalars bija apguvis krama apstrādes mākslu, viņš bija ieguvis prasmīga meistara reputāciju; viņš savus izgatavotos darbarīkus un pīķus varēja iemainīt pret visu vajadzīgo. Viņam pašam vispār nebija nepieciešams medīt, ja nu vienīgi pats to vēlējās.

Bet Eila tomēr vēl pilnīgi visu nesaprata. Kāda tad viņiem ir ceremo­nija, kad zēns tiek ievadīts vīrieša kārtā, ja jau nav svarīgi, vai vīrietis medī vai ne? Klana vīri būtu apjukuši, ja nedomātu, ka medības viņu dzīvē ir galvenā nodarbošanās. Zēns nevarēja kļūt par vīrieti, ja nebija ieguvis savu pirmo lielo medījumu. Tad Eila iedomājās Krebu. Viņš ne­kad nebija medījis. Krebs nevarēja medīt, jo viņam nebija vienas acs, vienas rokas un turklāt vēl viņš kliboja. Krebs bija bijis lielākais mogurs, viedākais klana vīrs, bet nekad nebija neko nomedījis un viņam nekad nebija bijusi ceremonija, kurā viņš būtu ticis ievadīts vīrieša kārtā. Krebs sevi neuzskatīja par vīrieti. Bet Eila zināja, ka viņš tāds bija.

Kaut arī bija jau iestājusies krēsla, kad mednieki tika ar visu galā, neviens ar asinīm nošķiestais cilvēks nevilcinājās nomest drēbes un nopeldēties upē. Sievietes mazgājās nedaudz tālāk - upes augštecē, bet abas grupiņas varēja viena otru redzēt. Sarullētās dzīvnieku ādas un sadalītie ķermeņi tika sakrauti vienā kaudzē, un tiem apkārt tika sakurināti vairāki ugunskuri, lai atbaidītu četrkājainos plēsējus un mait- ēdājus. Ugunskuriem blakus tika sakrautas izskalotās koku sanesas, kritušie un augošie koki, kas tika izmantoti sētas būvniecībai. Virs viena no ugunskuriem cepās gurna gabals, un visapkārt bija uzslietas vairākas zemas teltis.

Iestājoties tumsai, temperatūra ļoti strauji kritās. Eila nopriecājās par aizlienētajām un ne gluži savam izmēram atbilstošajām drēbēm, ko bija aizņēmusies no Dīgijas un Talijas, bet pašas apģērbs, ko viņa bija izmazgājusi, lai dabūtu ārā asins traipus, tagad žāvējās pie ugunskura kopā ar izmazgātajām citu mednieku drēbēm. Pēc tam jaunā medniece pavadīja kādu laiku ar zirgiem, lai pārliecinātos, ka dzīvniekiem ir ērti un tie ir nomierinājušies. Vīnija bija iekārtojusies netālu no ugunskura, virs kura cepās gaļa, - uz robežas, ko vēl apspīdēja gaisma, bet pēc iespējas tālāk no kautķermeņiem, kuri gaidīja savu aiznešanu uz velēnu mītni, un arī prom no atkritumu kaudzes, kuru apsargāja blāvi degošs ugunskurs un no kuras laiku pa laikam bija dzirdama ņurdēšana un vaukšķēšana.

Pēc tam kad mednieki bija pamielojušies ar sātīgo bizona cepeti - brūnu un kraukšķīgu no ārpuses, bet jēlu pie kaula -, viņi piemeta malku ugunskuram, sasēdās tam apkārt un, malkojot karstu zāļu tēju, pārrunāja dienas notikumus.

-Jums vajadzēja redzēt, kā viņa pagrieza to ganāmpulku, - Barzeks iesāka. - Nezinu, cik ilgi vēl mums būtu izdevies to noturēt. Dzīvnieki jau sāka kļūt arvien nervozāki, un, tiklīdz tas bullis izrāvās, biju pār­liecināts, ka mums nāksies medījumu zaudēt.

-     Mums jāpateicas Eilai par veiksmīgajām medībām, - atzina Ta­luts.

Eila nosarka no nepierastās uzslavas, bet kautrība bija tikai redzamā daļa no pārdzīvojuma. Viņas pieņemšana, kā ari spēju un iemaņu no­vērtējums, kas bija ietverts uzslavā, jaunajā sievietē radīja siltas izjūtas. Visu savu mūžu viņa bija ilgojusies pēc tādas atzīšanas.

-    Padomājiet, kas mums būs par stāstu, ko pavēstīt Vasaras sapulcē! - Taluts piebilda.

Saruna pieklusa. Pacēlis kādu sausu zaru, kas tik ilgi bija gulējis zemē, ka tā miza karājās tik vaļīgi kā veca un savītusi āda, un uzlicis uz ceļgala, vadonis to pārlauza uz pusēm un iemeta ugunskurā. Gaisā uzvirmoja dzirksteles, apgaismodamas ap ugunskuru cieši kopā sasē­dušo mednieku sejas.

-    Ne vienmēr medības ir tik veiksmīgas. Vai atceraties to reizi, kad gandrīz vai izdevās nomedīt balto bizonu? - Talija iejautājās. - Cik žēl, ka tam tomēr izdevās aizbēgt.

-     Tas droši vien bija izredzētais. Es jau biju pārliecināts, ka viņš mums ir rokā. Vai esi kādreiz redzējis baltu bizonu? - Barzeks jautāja Jondalaram.

-     Esmu par tādiem dzirdējis un redzējis viņu ādu, - Jondalars at­bildēja. - Zelandoni ciltī baltie dzīvnieki tiek uzskatīti par neaizskara­miem.

-    Vai arī baltie truši un lapsas? - Dīgija painteresējās.

-    Jā, bet ne tik lielā mērā. To skaitā arī baltās irbes. Mēs uzskatām, ka baltie dzīvnieki ir saņēmuši Doni pieskārienu. Tie, kas piedzimuši balti un visu gadu paliek balti, ir neaizskarami, - Jondalars skaidroja.