Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Es tev parādīšu, - Eila atbildēja un ar spalgu, uzstājīgu svilpienu pasauca Vīniju. Ķēvīte pieauļoja pie savas draudzenes. Eila jau agrāk bija pielāgojusi siksnas un rāmi, gatavojoties pārvešanai. Kaut arī Danugs domāja, ka ādas sega, pārmesta pāri zirga mugurai, un pāris piesietu grozu pie katra no ķēves sāniem izskatās dīvaini, viņš pamanīja, ka zirgu tas nemaz neuztrauc un arī nepalēnina ķēves soli.

-    Kā tu panāci, ka viņa to dara? - Danugs interesējās.

-     Ko dara?

-     Nāk pie tevis, atsaucoties uz svilpienu.

Eila sarauca pieri domādama. - Nezinu, Danug. Līdz tam laikam, kad pie mums sāka dzīvot Mazulis, mēs ar Vīniju ielejā bijām divas vien. Viņa ir mana vienīgā draudzene. Viņa uzauga kopā ar mani, un mēs… viena otru iepazinām.

-    Vai tā ir taisnība, ka vari ar zirgu sarunāties?

-     Mēs viena otru pazīstam, Danug. Vīnija nerunā tā, kā runā tu. Es iemācījos… viņas zīmes… viņas signālus. Viņa iemācījās manējos.

-     Vai tādas kā Ridaga zīmes?

-    Aptuveni jā. Gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem visiem ir savi signāli, pat tev tādi ir, Danug. Tu runā ar vārdiem, bet signāli izsaka daudz vairāk. Tie runā tad, kad tu klusē.

Danugs sarauca pieri. Puisis nebija pārliecināts, ka viņam patīk tas, kādā gultnē saruna ir ievirzījusies. - Es nesaprotu, - skatīdamies sāņus, viņš atzinās.

-    Tagad mēs runājam, - Eila turpināja. - Vārdi neizsaka to, ko izsaka signāli… tu gribi jāt ar zirgu. Vai ne tā?

-     Nu… ē… jā, es to gribētu gan.

-     Nu… tad jāj.

-     Vai tu to domā nopietni? Vai es patiešām drīkstu izjāt ar zirgu? Tāpat kā to darīja Latija un Druvezs?

Eila smaidīja. - Nāc šurp! Pirmajā reizē nepieciešams atrast lielu akmeni, kur pakāpties, lai tiktu zirgam mugurā.

Glāstīdama un paijādama Vīniju, Eila ar savu draudzeni sarunājās unikālā valodā, kādā sazinājās tikai ar ķēvīti: klana zīmju un vārdu savienojumā, neko neizsakošās skaņās, ko viņa pati bija izdomājusi, spēlējoties kopā ar dēlu un iedvesdama šīm skaņām nozīmi; šajā va­lodā bija iekļauti arī dažādi dzīvnieku balss atdarinājumi, kurus Eila mācēja perfekti attēlot. Pastāstījusi Vīnijai, ka Danugs vēlas ar viņu izjāt, jaunā sieviete palūdza ķēvei, lai viņa šo izjādi padara aizraujošu, bet ne bīstamu. Jaunais puisis bija apguvis dažas no klana zīmēm, ko Eila apmetnē bija mācījusi Ridagam, un bija pārsteigts, ka, sievietei sa­runājoties ar zirgu, dažas no zīmēm saprata, bet tas viņu tikai vēl vairāk sajūsmināja. Viņa patiešām sarunājās ar zirgu, bet, tāpat kā Mamuts, izsaucot garus, šī sieviete izmantoja mistisku, spēcīgu un ezoterisku valodu.

Vai nu zirgs no Eilas valodas ko saprata, vai ne, bet no sievietes rīcības, palīdzot puisim uzrāpties ķēvei mugurā, Vīnija saprata, ka no viņas tiek gaidīts kaut kas īpašs. Vīnijai šis puisis likās līdzīgs tam, pie kura viņa jau bija pieradusi, kuru iepazinusi un kuram uzticējusies. Jaunā vīrieša garās kājas nokarājās zemu gar viņas sāniem, un zirgam nebija nekādas virziena un kontroles izjūtas.

-     Turies pie krēpēm! - Eila pamācīja. - Kad gribi sākt kustēties uz priekšu, nedaudz pieliecies; kad gribi jāt lēnāk vai apstāties, apsēdies taisni.

-    Vai gribi teikt, ka nejāsi kopā ar mani? - Danuga balss bailēs ne­daudz ietrīsējās.

-     Es neesmu vajadzīga, - jaunā sieviete atbildēja un uzsita Vīnijai pa sāniem.

Vīnija rāvās uz priekšu ar pēkšņu paātrinājumu. Danugs atrāvās atpakaļ, tad, pieķēries pie krēpēm, noliecās uz priekšu, aplicis rokas ap ķēves kaklu, it kā turētos pie savas dzīvības. Bet, Eilai jājot ar Vīniju, tas bija signāls jāt vēl ātrāk. Auksto stepju spēcīgais zirgs auļoja uz priekšu pa līdzeno upes krastu, kas jau līdz šim ķēvei bija iepazīts, pārlecot pāri baļķiem, krūmiem un izvairoties no atklātām robotām klintīm un šad tad ceļā stāvošiem kokiem.

Sākumā Danugs sēdēja zirgam mugurā kā paralizēts un spēja vie­nīgi turēt acis samiegtas ciet un ieķerties krēpēs. Bet, kad saprata, ka vēl joprojām nav nokritis, tad sāka izjust ķēves spēcīgos muskuļus, pielāgojās viņas solim un mazā spraudziņā pavēra acis. Puiša sirds satraukumā sitās, kad viņš vēroja zem sevis milzīgā ātrumā pazibam garām kokus, krūmus un zemi. Joprojām turēdamies krēpēs, viņš pacēla galvu un pavērās apkārt.

Danugs tik tikko spēja noticēt, cik tālu jau bija aizjājis prom. Lielās klintis, kas slējās abos upes krastos, atradās tieši priekšā! Kā pa miglu, tālu sev aiz muguras, viņš saklausīja attālu svilpienu un nekavējoties sajuta izmaiņas zirga solī. Vīnijas izrāviens uz aizsargājošām klintīm nedaudz palēninājās; apmetuši plašu loku, ķēve devās atpakaļ. Kaut arī joprojām iekrampējies zirga krēpēs, Danugs vairs nebija tik ļoti nobi­jies. Puisis gribēja redzēt, kur viņš jāj, un saslējās, to Vīnija uztvēra kā signālu nedaudz samazināt ātrumu.