Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Visi smaidīja, izņemot Raneku, jo tumšādainais vīrs kratījās īstos smieklos. Kad visa grupa atkārtoja pantiņu, parasti savaldīgais Vimezs nosarka par maigo paķeršanu uz zoba. Darbarīku meistara paradums izmantot Vasaras sapulces, lai kompensētu ziemas perioda pilnīgo at­turību, bija visiem labi zināms.

Jondalaram patika šī ķircināšanās un joki tāpat kā visiem pārējiem. Tieši tāpat darīja arī viņa paša cilts ļaudis. Bet Eila sākumā tā īsti nemaz neizprata ne šo situāciju, ne humoru, īpaši pēc tam, kad bija pamanījusi Dīgijas apmulsumu. Vēlāk jaunā sieviete pamanīja, ka tas viss tika darīts ar labvēlīgu smaidu un smiekliem, un zobgalības tika uztvertas neapvainojoties. Eila sāka saprast ar'vārdiem izteikto humoru, un smiekli paši par sevi jau bija lipīgi. Ari viņa pasmaidīja par pantiņu, kas bija veltīts Vimezam.

Visiem pieklustot, vadonis vēlreiz uzsāka piedziedājumu ar visiem zi­nāmajām zilbēm. Tagad, jau gaidot, kas sekos, visi viņam pievienojās:

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija!

Paskatījies uz Eilu un pašapmierināti pasmaidījis, Taluts iesāka:

Kurš grib iegūt Eilas mīlestību?

Veseli divi gribētu ar viņu dalīt cisas.

Kurš būs īstais izredzētais?

Melnais vai baltais - izvēle viņas.

Eilu gandarīja, ka ari par viņu pajokoja, tomēr viņa nebija īsti pārlie­cināta, vai sapratusi pantiņa jēgu; jaunā sieviete nosarka, jo runa bija par viņu. Domājot par pagājušās nakts sarunu, viņa apjauta, ka melnais un baltais varētu nozīmēt Raneku un Jondalaru. Raneka apmierinātie smiekli apstiprināja jaunās sievietes aizdomas, bet viņu uztrauca Jon­dalara saspringtais smaids. Šādi joki viņam vairs nepatika.

Pēc tam Barzeks iesāka piedziedājumu, un pat Eilas neuztrenētā auss noteica izsmalcinātu un īpašu vīrieša balss tembru un toni. Arī viņš, uz­smaidījis Eilai, norādīja uz to, kurš būs viņa nākamā pantiņa upuris.

Kā gan Eila izvēlēsies krāsu?

Melna ir retums, bet arī balta nav smādējama.

Kā gan Eila izvēlēsies mīļāko?

Veseli divi var sildīt viņas cisas!

Kamēr visi atkārtoja pantiņu, Barzeks paskatījās uz Taliju, un viņa atalgoja vīrieti ar maigu un mīlošu skatienu. Turpretim Jondalars sa­rauca pieri, nespēdams pat izlikties, ka apdziedāšanās temats viņu iepriecinātu. Zelandoni vīru nebūt nesajūsmināja doma, ka Eila būtu jādala vēl ar kādu citu, it īpaši jau ar apburošo kaula riku meistaru.

Raneks bija nākamais, kas iesāka piedziedājumu, un pārējie viņam ātri piebalsoja:

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija!

Sākumā, gribēdams saglabāt spriedzi, Raneks ne uz vienu neskatījās. Tad, atsedzis savus baltos zobus, viņš uzsmaidīja Talutam - apcelšanās ierosinātājam -, un visi pārējie jau iepriekš sāka smieties, gaidīdami, kad Raneks kārtīgi sados tam, kas dažam labam licis nosarkt.

Kurš mums ir tas lielais un garais, tas stiprais un gudrais?

Lauvu apmetnes sarkanmatainais šausmonis.

Kurš vēzē tikpat lielus darbarīkus kā viņš pats?

Tas ir katras sievietes draugs - Taluts!

Lielais vadonis par netiešo mājienu smieklos ierēcās; kad pārējie noskandēja pantiņu otrreiz, viņš atkal atsāka piedziedājumu. Dodoties atpakaļ uz Lauvas apmetni, dziedāšana noteica soja ritmu un smiekli atviegloja medījuma nastas smagumu.

Iznākusi ārā no velēnu mītnes, Nezija ļāva aiz sevis nokrist priekška­ram. Viņa palūkojās tālumā pāri upei. Pie rietumu puses debesīm saule jau bija norietējusi diezgan zemu, gatava iegrimt pie horizonta esošajā augstajā mākoņu segā. Pati nezinādama, kāpēc, sieviete paskatījās uz nogāzi. Viņa vēl nemaz negaidīja medniekus atgriežamies; viņi bija aizgājuši tikai iepriekšējā dienā un, iespējams, būs prom vēl vismaz divas naktis. Kaut kas lika viņai paskatīties vēlreiz. Vai tur, taciņas augšā, kas veda uz stepi, kaut kas nekustējās?

- Tas ir Taluts! - Nezija iesaucās, ieraudzījusi pazīstamā auguma aprises uz vakarīgās debess fona. Iebāzusi galvu velēnu miteklī, sieviete nokliedzās: - Viņi ir atgriezušies! Taluts un pārējie, viņi ir atpakaļ! - Un pēc tam aizsteidzās augšup pa nogāzi sagaidīt medniekus.

Visi mājās palicēji izsteidzās ārā no mitekļa, lai apsveicinātos ar pārnākušajiem medniekiem. Viņi palīdzēja nocelt no muguras smagos nesamos rāmjus tiem cilvēkiem, kas ne tikai medīja, bet arī samedīto uz savas muguras atnesa mājās. Bet visiem sagaidītājiem pats pārsteidzo­šākais bija zirgs, kas vilka aiz sevis daudz lielāku kravu, nekā jebkurš spētu panest. Ļaudis savācās apkārt Eilai, kas cēla ārā gaļas gabalus ari no groziem. Gaļa un pārējās bizonu ķermeņa daļas tika nekavējoties, padodot no rokas rokā, ienestas miteklī un ieliktas glabātavā.