Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Zirgam tuvojoties, smaids Danuga sejā Eilai atgādināja Talutu, īpaši tajās reizēs, kad viņš ar sevi bija apmierināts. Šajā puisī viņa varēja saskatīt vīrieti. Nedaudz saslējusies pakaļkājās, Vīnija apstājās, un Eila aizveda ķēvi pie akmens, lai Danugs varētu nokāpt no zirga. Puisis bija tādā ekstāzē, ka tik tikko spēja parunāt, bet smaids no viņa sejas nenozuda ne mirkli. Viņš nekad nevarēja iedomāties, ka kādreiz auļos zirga mugurā, - tas viņam pat sapņos nebija rādījies - un šī pieredze pārspēja viņa vispārdrošākās cerības. Viņš nekad to neaizmirsīs.

Puiša smaids lika Eilai pasmaidīt ikreiz, kad viņa uz to paskatījās. Pievienojusi kārtis pie Vīnijas iejūga, Eila kopā ar puisi, kas nerimās smaidīt, atgriezās nometnes vietā.

-     Kas tev kaiš? - Latija apvaicājās. - Kāpēc tā smaidi?

-    Es jāju uz zirga, - Danugs atbildēja. Latija pamāja ar galvu un arī pasmaidīja.

Gandrīz viss, ko varēja aiznest no medību vietas, bija piesiets pie mugursomu rāmjiem vai satīts zvērādās, pēc tam, piesiets pie garām kārtīm, karāsies kā šūpuļtīkls un tiks uzcelts diviem medniekiem ple­cos. Tomēr joprojām bija palikuši gurnu gabali un satītas zvērādas, bet ne tik daudz, kā Eila bija iedomājusies. Ja visi strādā kopā, tāpat kā medībās un gaļas sadalīšanā, tad lielais vairums gaļas tiks pārnests uz ziemas apmetni.

Vairāki cilvēki bija pamanījuši, ka Eila negatavo sev kravu, ko nest, un brīnījās, kur jaunā sieviete ir palikusi, bet, kad Jondalars ieraudzīja viņu atgriežamies kopā ar Vīniju, kas vilka garas kārtis, Zelandoni vī­rietis zināja, kas Eilai ir padomā. Jaunā medniece sakārtoja kārtis tā, ka resnākie gali atradās krusteniski virs mantu groziem, pāri ķēves skaustam, un piestiprināja tos pie iejūga, bet abi šaurākie kāršu gali brīvi vilkās pa zemi zirgam aiz muguras. Tad starp abām kārtīm jaunā sieviete piestiprināja pagaidu platformu, kas bija izgatavota no telts pārsega, un atbalstam izmantoja zarus. Visi ļaudis pārtrauca savu da­rāmo un vēroja Eilu, bet, kad viņa sāka celt bizonu gaļas gabalus un, pareizi tos līdzsvarojot, salika abos grozos, visi uzminēja, kas viņai padomā. Piepildījusi arī velkamo platformu, pēdējo palikušo gabalu Eila ielika savā mugursomā. Kad Eila bija beigusi gaļas kravāšanu, visiem par lielu pārsteigumu, nekas vairs kaudzē nebija atlicis.

Paskatījusies uz Eilu un zirgu, kā ari uz groziem un velkamo platformu, Talija nespēja savu sajūsmu noslēpt. - Es nekad nebiju iedomājusies, ka zirgu var izmantot kravas pārvešanai, - viņa noteica. - Īstenībā līdz šim man nekad nebija ienācis prātā, ka zirgu var izmantot kādiem citiem nolūkiem - vienīgi gaļai.

Sametis dubļus uz ugunskura un to paurķējis, Taluts pārliecinājās, ka ugunskurs ir izdzisis. Tad, uzcēlis smago nešļavu sev mugurā, pārlicis mugursomu pār kreiso plecu, vadonis paņēma pīķi un devās ceļā. Pārējie mednieki viņam sekoja. Kopš Jondalars pirmo reizi bija saticis Mamutu cilts ļaudis, viņš allaž bija brīnījies, kāpēc viņi savas mugursomas nes, pārmestas pār vienu plecu. Tad, uzcēlis smago nešļavu mugurā, lai tā ērti piegulētu, un mugursomu pārlicis pār plecu, viņš pēkšņi saprata. Tā viņi varēja uz muguras pārnēsāt smagas, pamatīgas kravas, kas piesietas pie dēļa. Jondalars nodomāja, ka Mamutu cilts ļaudīm bieži nākas pārnēsāt ievērojamus smagumus.

Vīnija gāja Eilai tieši aiz muguras, ķēves galva atradās tuvu jaunās sievietes plecam. Jondalars, vezdams Skrējēju pavadā, soļoja viņai bla­kus. Taluts, nedaudz atpalicis no pārējiem, gāja viņiem tieši pa priekšu; ejot viņi pārmija pāris vārdu. Kad ļaudis devās uz priekšu, salīkuši zem smagajām nastām, Eila pamanīja, ka viņas un zirga virzienā tiek laiku pa laikam raidīti skatieni.

Pēc kāda brīža Taluts sāka klusi dungot kādu ritmisku melodiju. Drīz vien viņš jau izdziedāja skaņas, kas saskanēja ar viņu soļu ritmu:

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija.

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija!

Arī pārējie mednieki piebalsoja, atkārtodami zilbes un melodiju. Tad, ar nebēdnīgu smaidu paskatījies uz Dīgiju, saglabājot to pašu melodiju un ritmu, Taluts turpināja ar vārdiem.

Ko mūsu daiļā Dīgija vēlas?

Branag, Branag, nāc manā gultā!

Kurp mūsu daiļā Dīgija dodas?

Uz mājām, uz tukšām un aukstām cisām.

Dīgija nosarka, taču pasmaidīja, bet pārējie saprotoši ķiķināja. Kad Taluts atkārtoja pirmo jautājumu, pārējā grupa korī nodziedāja atbildi, un arī pēc otrā jautājuma atkal tika nodziedāta atbilde. Pēc tam visi pievienojās vadonim un uzsāka piedziedājumu:

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija!

Pēc tam kad mednieki bija to atkārtojuši vairākas reizes, Taluts im­provizēja nākamo pantiņu.

Kā mūsu Vimezs pavada ziemu?

Gatavodams rīkus un gribēdams papriecāties.

Kā mūsu Vimezs pavada vasaru?

Iespēdams visu ar uzviju.