Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad visi bija sagājuši iekšā, Eila pārliecinājās, vai zirgiem ir ērti, noņēma Vīnijai velkamās siksnas un Skrējējam pavadu. Kaut ari izska­tījās, ka zirgi necieš no brīvā dabā pavadītajām naktīm, jaunā sieviete vēl joprojām katru vakaru izjuta lielas bažas, atstājot viņus vienus, kad pati devās iekšā mājoklī. Kamēr laiks vēl pieturējās samērā labs, nekas bīstams nedraudēja. Neliels sals viņu neuztrauca, bet šis gada­laiks varēja atnest negaidītas pārmaiņas. Un ja nu sākas vētra? Kur tad zirgi paliks?

Ar sarauktu pieri viņa uztraukti pavērās debesīs. Augstu gaisā pel­dēja spalvmākoņi sudrabainos toņos. Nesen bija norietējusi saule un aiz sevis atstājusi spilgtas krāsas sliedi. Eila vēroja debesis, līdz gaistošā krāsu gamma izzuda un skaidri zilā debess iekrāsojās pelēka.

Eila iegāja iekšā. Pirms viņa paspēja atvērt priekškaru, kas veda uz ēdiena gatavošanas vietu, jaunā sieviete izdzirdēja komentāru par sevi un zirgu. Ļaudis bija sasēdušies apkārt pavardam - viņi atpūtās, ēda un sarunājās, bet, tiklīdz parādījās Eila, visas sarunas pierima. Kad viņa iegāja pirmā pavarda teritorijā, visi uz viņu skatījās un jaunā sieviete jutās neērti. Nezija pasniedza Eilai no dzīvnieku kaula izgatavotu šķīvi un sarunas atkal atsākās. Viņa pati sāka apkalpoties, tad apstājās un paskatījās apkārt. Kur bija palikusi visa bizonu gaļa, kuru viņi tikko bija atnesuši? Nekur no tās nebija ne vēsts. Viņa zināja, ka tai jābūt kaut kur noliktai, bet kur?

Pastūmusi malā smago ārējo mamuta ādas priekškaru, Eila vispirms paskatījās uz zirgiem. Pārliecinājusies, ka ar tiem viss ir kārtībā, viņa meklēja Dīgiju un pasmaidīja, kad otra sieviete pienāca klāt. Dīgija bija apsolījusies Eilai parādīt, kā Mamutu cilts miecē un apstrādā svaigas bizonu ādas. īpaši Eilai interesēja tas, kā viņi nokrāso zvērādu sarkanu, tādu kā Dīgijas tunika. Jondalars bija sacījis, ka viņam baltā krāsa ir svēta, Eilai tā bija sarkanā, jo tā bija klana sakrālā krāsa. Klana vārda došanas ceremonijā ādu krāsojošā sarkanā okera pasta tika sajaukta kopā ar taukiem, vēlams - ar alu lāča taukiem; sarkanais okera krā­sas gabaliņš katram klana loceklim parasti bija pirmais talismans, kas tika ielikts amuletu maisiņā; to iedeva tad, kad paziņoja katra izvēlēto totēmu. No mūža sākuma līdz pat beigām sarkanais okers tika izman­tots daudzās ceremonijās, ieskaitot pēdējo - apbedīšanu. Mazā ādas somiņa, kurā glabājās dažādas zālītes, lai pagatavotu svēto dzērienu, bija vienīgā sarkanā manta, kas Eilai kādreiz piederējusi, un pēc amuletu maisiņa tā bija viņas nākamais lielākais dārgums.

Nezija, iznākusi ārā no mītnes un nesdama lielu ādas gabalu, kas no lietošanas bija aptraipīts, ieraudzīja Eilu Un Dīgiju stāvam kopā. - 0! Dīgij! Es tieši meklēju kādu, kas varētu man palīdzēt, - viņa sacīja. - Izdomāju uztaisīt lielu sautējuma porciju, lai visi varētu kārtīgi pie­ēsties. Bizonu medības bijušas tik veiksmīgas, ka, pēc Taluta domām, mums vajadzētu sarīkot svētkus, lai tās nosvinētu. Vai palīdzēsi noklāt šo ādas gabalu ēdiena gatavošanai? Es iebēru karstas ogles bedrē pie lielā pavarda un pāri tam pārliku rāmi. Tur tālāk stāv maiss ar sakal­tētiem mamutu mēsliem, ko uzlikt uz oglēm. Aizsūtīšu Danugu un La- tiju pēc ūdens.

-    Nezij, lai nogaršotu tavu sautējumu, palīdzēšu tev jebkurā laikā.

-     Vai ari es drīkstu palīdzēt? - Eila apjautājās.

-    Un es? - Jondalars pienāca klāt. Viņš bija nācis pie Eilas aprunāties un dzirdējis sieviešu sarunu.

-    Tu varētu man palīdzēt iznest ārā produktus, - Nezija nokoman­dēja, pagriezdamās, lai dotos atkal iekšā.

Pārējie sekoja Nezijai mītnes iekšpusē un devās uz priekšu pa velvēto eju, gar kuras sienām bija salikti mamutu ilkņi. Vadoņa sieva pavēra vaļā cietu, smagu un spalvainu mamuta ādas priekškaru. Tā ārējā mala bija izgatavota no dubultā kārtā saliktas iesarkanas, garspalvainas zvēr­ādas ar mīkstu pavilnu. Aiz tā karājās vēl viens priekškars, un, to pa­velkot nost, sejā varēja sajust aukstu gaisa pūsmu. Ieskatoties blāvi apgaismotajā telpā, viņi ieraudzīja lielu bedri, kas bija apmēram mazas istabas izmērā. Mērot no grīdas līmeņa, bedre bija apmēram trīs pēdas dzija, sienas visā augstumā vīdēja kaila nogāzes zeme; bedre bija gan­drīz vai pilna ar saldētiem gaļas gabaliem un milzīgiem gaļas klučiem, kā arī mazākiem kautķermeņiem.

-     Noliktava! - Jondalars iesaucās, pieturēdams smago priekškaru, līdz Nezija iegāja iekšā. - Mēs arī glabājam saldētu gaļu ziemai, bet tā neatrodas tik izdevīgi tuvu. Mūsu krātuves ir iebūvētas zem klints pārkarēm vai dažu alu priekšā. Bet iekšpusē ir grūti uzglabāt sasaldētu gaļu, tāpēc pārsvarā tā tiek novietota ārpusē.

-    Klanā ziemas mēnešos glabāja saldētu gaļu barības krātuvēs zem akmeņu kaudzēm, - Eila ieminējās, tagad sapratusi, kas bija noticis ar bizona gaļu, ko viņi bija atnesuši.