Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Nezija un Jondalars izskatījās pārsteigti. Viņi nekad nebija domājuši, ka klana ļaudis uzglabā gaļu ziemas mēnešiem, un tāpēc joprojām bija apmulsuši, kad Eila pieminēja dažādas klana darbības, kas izklausījās tik progresīvas un cilvēciskas. Bet tad Jondalara komentāri par viņa dzīvesvietu bija pārsteiguši Eilu. Viņa bija iedomājusies, ka Citu ļaudis dzīvo vienādos mitekļos, un nebija sapratusi, ka Jondalaram velēnu mītnes ir tikpat nepierastas būves kā viņai pašai.

-     Mums šeit tuvumā nav tik daudz akmeņu, lai izveidotu barības krātuves zem akmeņu kaudzēm, - ierunājās Taluts savā dārdošajā balsī. Visi paskatījās uz sarkanmataino milzi, kas viņiem tuvojās. Viņš at­brīvoja Jondalaru no viena priekškara turēšanas. - Nezij, Dīgija man pastāstīja, ka tu esot nolēmusi pagatavot sautējumu, - ar atzinīgu smaidu vadonis paziņoja savu sakāmo. - Izdomāju nākt tev palīgā.

-    Šis vīrs saož ēdiena aromātu, pirms tas vēl ir sākts gatavot! - Nezija jokoja, rakņādamās pa bedri.

Jondalars vēl joprojām bija ieinteresēts barības noliktavas izveidē. - Kā gaļa saglabājas saldēta? Mītnes iekšpusē taču ir silts, - Jondalars nesaprata.

-     Ziemā zeme ir sasalusi cieta kā klints, bet vasarā tā atlaižas un to var rakt. Būvējot šo mājokli, lai izveidotu barības noliktavu, mēs ierakāmies pietiekami dziļi zemē, līdz tam slānim, kas ir mūžīgi sasalis. Rudenī, tiklīdz laiks kļūst auksts, zeme sāk sasalt. Tad gaļa bedrē sasalst un mēs sākam to uzglabāt ziemai. Mamuta ādas priekškars nelaiž šeit iekšā siltumu un ārā - aukstumu, - Taluts skaidroja. - Tieši tāpat kā pašam mamutam, - vadonis ar smaidu piebilda.

-     Talut, paņem šo te! - Nezija nokomandēja, izceldama no bedres cietu, sasalušu, sarkanīgi brūnu gaļas kluci ar biezu, dzeltenīgu tauku kārtu vienā tā pusē.

-    Es to paņemšu, - Eila piedāvājās, sniegdamās pēc gaļas gabala.

Taluts pasniedza Nezijai rokas, un kaut arī viņa nepavisam nebija

nekāda mazā sieviete, izcēla viņu ārā no bedres kā tādu bērnu. - Tu esi nosalusi. Man tevi būs jāsasilda, - viņš konstatēja, apskaudams viņu, paceldams augšā un ar degunu pabraucīdams Nezijas kaklu.

-    Izbeidz, Talut! Liec mani zemē! - Nezija pavēlēja, kaut gan sejā bija redzams apmierināts smaids. - Man jāstrādā, šis nav īstais laiks…

-     Pasaki, kad būs īstais laiks, tad nolikšu tevi zemē.

-     Mums ir viesi, - Nezija protestēja, bet apskāva milža kaklu un iečukstēja viņam ausī.

-     Turēšu tevi pie vārda! - milzenis norūca, viegli viņu nolaizdams lejā un uzsizdams pa sievietes krāšņo pēcpusi, bet uzbudinātā sieviete sakārtoja drēbes un centās atgūt cienīgu izskatu.

Uzsmaidījis Eilai, Jondalars aplika roku viņai ap vidukli.

Eila nodomāja: "Atkal jau viņi spēlē to pašu spēli - ar vārdiem saka vienu, bet ar darbiem - pilnīgi ko citu." Taču šoreiz jaunā sieviete sa­prata humoru un spēcīgo mīlestību, kas valdīja Nezijas un Taluta starpā. Pēkšņi viņa aptvēra, ka arī šie ļaudis nemaz tik uzkrītoši neizrāda savu mīlestību, tāpat kā klanā, - viņi saka vienu, bet domā pavisam ko citu. Ar jaunu skatījumu visas svarīgās lietas sastājās savās vietās, tās noskaidroja un atrisināja daudzus jautājumus, kas jauno sievieti bija uztraukuši, un palīdzēja viņai labāk izprast humoru.

-     Ak šis Taluts! - Nezija noteica, cenzdamās izklausīties barga, bet sievietes apmierinātais smaids runāja pretī balss tonim. - Talut, ja tev nav nekā cita, ko darīt, tad vari palīdzēt sadabūt saknes. - Pēc tam, pagriezusies pret jauno sievieti, viņa piebilda: - Eila, parādīšu tev, kur mēs tās glabājam. Māte šogad bija ļoti dāsna, raža bija laba, un mēs esam sarakuši daudz sakņu.

Apgājuši apkārt gultām, viņi nonāca pie vēl vienas ar priekškaru at­dalītas velves. - Saknes un augļi tiek uzglabāti augstākā vietā, - Taluts skaidroja viesiem, atvilkdams vēl vienu priekškaru un norādīdams uz groziem, kuros bija sakrauti bumbuļaini, cieti saturoši zemesrieksti ar brūnu mizu; mazi, bāli dzelteni savvaļas burkāni; kaķastu un vilkvālīšu sulīgā, zemākā kāta daļa un vēl citi augi un saknes, kas tika uzglabātas uz grīdas, kādas dziļākas bedres malā. - Tos var vēsumā ilgāk uzglabāt, bet sals tos padara mīkstus. Barības noliktavas bedrēs mēs glabājam ari ādas, līdz kāds ir gatavs tās apstrādāt, tur liekam arī kaulus darba­rīku izgatavošanai un nedaudz mamutu ilkņu Ranekam. Viņš saka, ka aukstumā turēti ilkņi un kauli ir svaigāki un tos esot vieglāk apstrādāt. Pārējie ilkņi un kauli, kas domāti ugunskuriem, tiek glabāti priekštelpā un bedrēs ārpus mītnes.

-    Tas man atgādināja, ka sautējumam ir jāpaņem mamuta ceļa kauls. Tas bagātina ēdienu un piešķir tam aromātu, - Nezija ierunājās, piepil­dīdama lielu grozu ar dažādiem augiem. - Kur es noliku tos izkaltētos sīpolu stiebrus?