Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad rīta maltīte bija galā un trauki novākti, mītne palika tukša. Eila bija pēdējā, kas to atstāja. Ļaudama, lai ārējās arkas priekškars aiz viņas nokrīt, jaunā sieviete pamanīja, ka ir jau agra priekšpusdiena. Zirgi bija pienākuši tuvāk, un Vīnija, mētādama galvu, nosprauslājās, apsveikdama sievieti, kas viņai tuvojās. Šķēpi tika atstāti augšā, stepē, bet Eila bija paņēmusi līdzi savu lingu un turēja rokā ari apaļu maisiņu ar oļiem, ko bija salasījusi upmalas akmeņainajā joslā. Ap biezo jaku nebija apjozta josta, aiz kuras viņa būtu varējusi aizbāzt lingu, nebija ari tik pierastās ieloces apmetnī, kurā varēja nēsāt metamos akmeņus. Tunika un biezā jaka, ko viņa valkāja, bija brīvi apģērba gabali.

Visa apmetne bija aizrāvusies ar sacensībām; gaidot sākumu, gandrīz visi jau bija uzkāpuši nogāzē. Ari Eila sāka iet augšup, tad ieraudzīja Ridagu, kas pacietīgi gaidīja, ka kāds viņu pamanīs un uznesis augšā, bet tie, kas to parasti darīja, - Taluts, Danugs un Jondalars - jau bija aizgājuši uz stepi.

Uzsmaidījusi bērnam, Eila devās viņu pacelt, kad pēkšņi jaunajai sievietei ienāca prātā kāda doma. Pagriezusies viņa uzsvilpa Vīnijai. Ķēve kopā ar kumeliņu pieskrēja pie viņas; abi zirgi bija tik priecīgi Eilu redzēt, un viņa saprata, ka pēdējā laikā nav ar tiem kopā pavadī­jusi daudz laika. Šeit bija daudz ļaužu, kas aizņēma visu viņas laiku. Viņa nolēma turpmāk katru rītu doties izjādē, vismaz kamēr laiks vēl to atļāva. Tad, pacēlusi Ridagu, Eila viņu uzsēdināja ķēvei mugurā un ļāva tai uznest puisēnu augšā pa stāvo nogāzi.

- Pieturies pie Vīnijas krēpēm, lai nenokriti, - viņa brīdināja.

Ridags piekrītot pamāja un, ieķēries biezajās, tumšajās gaišbrūnās ķēvītes krēpēs, izdvesa laimīgu nopūtu.

Sasniegusi pīķu mešanas vietu, Eila juta, ka gaisā virmo jūtama sprie­dze. Tādējādi viņa saprata: lai arī valda svētku noskaņa, sacensības tiek uztvertas ļoti nopietni. Derības bija tās padarījušas par kaut ko vairāk nekā vienīgi par paraugdemonstrējumu. Atstājusi Ridagu Vīnijai mugurā, lai puika labāk visu pārredzētu, jaunā sieviete klusi stāvēja blakus abiem zirgiem, lai tie nomierinātos. Tagad jau viņi bija pieraduši pie šiem ļaudīm, bet ķēve sajuta valdošo sasprindzinājumu, savukārt Skrējējs vienmēr uztvēra mātes noskaņojumu.

Ļaudis gaidīdami klīda apkārt, daži izmeta savus pīķus labi nomīdī­tajā laukumā. Vēl nebija noteikts precīzs laiks, kad sacensības sāksies, tomēr, it kā kāds būtu devis signālu, izskatījās, ka visi zina īsto mirkli, lai atbrīvotu laukumu un pieklustu. Taluts un Jondalars stāvēja starp diviem stabiem, pārskatīdami laukumu. Talija atradās blakus abiem vīriem. Kaut arī Jondalars sākumā bija teicis, ka pat Eila varētu aizmest pīķi tālāk par Talutu, šis komentārs bija licies aiz matiem pievilkts un netika ņemts vērā, tāpēc Eila, stāvēdama malā, ar dzīvu interesi vēroja notikumus.

Taluta pīķi bija daudz lielāki un garāki, it kā viņa spēcīgajiem mus­kuļiem prasītos lielāks svars, ko izmest, bet Eila atcerējās, ka klana vīru pīķi bija pat vēl smagāki un masīvāki, ja ne garāki. Jaunā sieviete pamanīja arī citas atšķirības. Klana pīķi tika izgatavoti duršanai, bet šie pīķi, tāpat kā viņas un Jondalara, bija paredzēti mešanai no tāluma un visi bija izrotāti; kaut arī Lauvas apmetnes ļaudis deva priekšroku trim putna spalvām, kas bija piestiprinātas pie pīķa resnā gala, Jondalars savam pīķim pievienoja tikai divas. Pīķi, kurus Eila bija izgatavojusi, dzīvodama viena pati ielejā, bija smaili, uz uguns norūdītiem asajiem galiem, līdzīgi tiem, kurus jaunā sieviete bija redzējusi klanā. Jondalars izveidoja un noasināja kaula uzgaļus un piestiprināja tos pie pīķu kā­tiem. Mamutu mednieki deva priekšroku pīķiem ar krama uzgaļiem.

Aizrautīgi pētīdama pīķus, kas atradās rokās apkārt stāvošajiem cil­vēkiem, Eila gandrīz palaida garām Taluta pirmo metienu. Vadonis bija par pāris soļiem atkāpies, tad ieskrējies un ar varenu spēku to izmetis. Pīķis nošvīkstēja garām skatītājiem un ar dobju būkšķi piezemējās, tā uzgalis bija gandrīz pilnībā ieurbies zemē un kāts no spēcīgā metiena vēl joprojām vibrēja. Apbrīnas pilnie apmetnes ļaudis nevienam nelika šaubīties, ko viņi domāja par sava vadoņa varoņdarbu. Pat Jondalars bija pārsteigts. Viņš jau bija nojautis, ka Taluta metiens būs tāls, bet lielais vīrs bija pārspējis visas cerības. Tagad vairs nebija jābrīnās, ka ļaudis bija apšaubījuši ciemiņa uzvaru.

Jondalars ar soļiem izmērīja attālumu, lai apmēram nojaustu, kāds metiens viņam ir jāpārspēj, un tad atgriezās pie starta līnijas. Turēdams ierīci horizontāli, viņš ielika pīķi gropē un ielāgoja tā resno galu, kuram bija izgrebts caurums, mazā, uz priekšu izvirzītā āķi, kas atradās pīķa metēja aizmugurējā daļā. Izmaucis pirmos divus pirkstus cauri ādas cilpām priekšpusē, Jondalars pareizi nobalansēja piķi un piķa metamo. Noskatījis to pašu lauka daļu, kur Taluta piķis bija iedūries zemē, viņš izmeta savējo.