Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila koncentrējās uz vīrieti, kas stāvēja ar zemes pikučiem uz ple­ciem. Kad Eila pagāja uz priekšu, arī visi apmetnes ļaudis pastiepās uz priekšu. Ar vijīgu grāciju un izsmalcinātām pieredzējušas mednieces kustībām, kas pēc iespējas mazāk pauda metējas nolūku, jaunā sieviete saspringa un izsvieda pirmo akmeni.

Pirms vēl pirmais akmens bija sasniedzis mērķi, viņa jau gatavoja nākamo. Smagā akmens trieciena rezultātā zemes pikucis uz Jondalara pleciem sašķīda gabalos. Tad, pirms kāds vēl apzinājās, ka viņa bija to izmetusi, otrais akmens sekoja pirmajam, saberžot pulverī un putekļu mākonī pelēki brūno lesa augsnes pikuci uz vīrieša kreisā pleca. Tas viss notika tik ātri: daži vērotāji pat domāja, ka palaiduši to garām vai arī ka tas bijis kāds triks.

Tas patiešām arī bija triks - tāds meistarstiķis, ko tikai daži būtu spējīgi atkārtot. Neviens nebija Eilai mācījis lietot lingu. Viņa to bija apguvusi slepenībā, vērodama Bruņa klana vīrus, pati izmēģinādama, kļūdīdamās un trenēdamās. Reiz, kad viņa nebija trāpījusi ar pirmo metienu un tik tikko izvairījās no lūša uzbrukuma, jaunā medniece kā aizsardzības paņēmienu bija attīstījusi zibenīgu dubultakmeņu svieša­nas tehniku. Viņa nezināja, ka vairums cilvēku būtu teikuši, ka tas ir neiespējami, bet nebija neviena, kas viņai būtu varējis to pateikt.

Kaut arī pati Eila to neapzinājās, bija apšaubāmi, vai viņa vispār kādreiz satiktu tādu cilvēku, kas varētu viņai līdzināties šajā prasmē, vismaz viņai pašai tas nelikās svarīgi. Jaunajai sievietei neinteresēja ar kādu sacensties, lai pierādītu, kurš ir labāks. Viņas vienīgā sacen­sība bija pašai ar sevi; viņas vienīgā vēlme bija pilnveidot pašai savu prasmi. Eila apzinājās savas spējas, un, iedomājusies par jaunu mešanas tehniku, tādu kā dubulto akmeņu sviešana vai medīšana, sēžot zirgam mugurā, viņa to vairākas reizes izmēģināja un, atklājusi īsto paņēmienu, trenējās, līdz spēja to izdarīt.

Katrā jomā atradās pāris tādu cilvēku, kas ar stipru koncentrēšanos, treniņu un lielu vēlēšanos varēja kļūt tik prasmīgi, ka pārspēja pārējos. Eila bija tāda meistare ar savu lingu.

Iestājās klusuma brīdis, kad ļaudis izpūta aizturēto elpu, tad atska­nēja pārsteiguma pilna murmināšana, līdz Raneks sāka sist rokas pret stilbiem. Drīz vien jau visa apmetne tādā veidā aplaudēja. Eila nebija pārliecināta, ko tas viss nozīmē, un paskatījās uz Jondalaru. Viņš no prieka staroja, un jaunā sieviete sāka apjaust, ka aplausi ir domāti kā atzinības zīme.

Arī Talija aplaudēja, kaut arī nedaudz atturīgāk nekā pārējie, negri­bēdama izskatīties pārāk lielā sajūsmā, tomēr Jondalars saprata, ka arī uz viņu tas bija atstājis milzīgu iespaidu.

-Ja domājat, ka tas bija kas sevišķs, skatieties tālāk! - viņš iesaucās, paceldams no zemes vēl divas cietas zemes pikas. Jaunais vīrietis re­dzēja, ka Eila viņu vēro un sagatavo vēl divus akmeņus. Viņš vienlai­kus pameta gaisā abas pikas. Eila trāpīja vienai un pēc tam otrai un satrieca tās putekļos un krītošos netīrumos. Jondalars pasvieda gaisā vēl divus pikučus, un jaunā sieviete tos sašķaidīja, pirms vēl tie bija pieskārušies zemei.

Taluta acis mirdzēja sajūsmā. - Viņa nu gan ir varena! - vadonis iesaucās.

- Uzmet tu divus augšā, - Jondalars mudināja vadoni. Tad, notvēris Eilas skatienu, arī viņš paņēma vēl divUs zemes pikučus un pacēla tos augšā, lai viņai parādītu. Iebāzusi roku maisiņā, viņa izvilka čet­rus akmeņus, pa diviem katrā rokā. Tas prasīs izcilu koordināciju, lai ieliktu lingā četrus akmeņus un tos izmestu, pirms četri gaisā uzlido­jušie pikuči atkal nokrīt zemē, bet trāpīt tiem ar tādu precizitāti, lai tie sašķīstu, bija liels izaicinājums, kas noteikti pārbaudīs viņas meistarību. Jondalars izdzirdēja, ka Barzeks un Manuvs savā starpā noslēdz derības; Manuvs lika uz Eilu. Pēc mazās Nuvijas dzīvības izglābšanas viņš bija pārliecināts, ka Eila var izdarīt itin visu.

Jondalars ar spēcīgo labo roku vienu pēc otra pameta pikučus gaisā, tajā pašā laikā arī Taluts uzmeta sakaltušo dubļu gabalus gaisā, cik vien augstu spēja.

Pirmie divi pikuči, viens Jondalara mestais un otrs - Taluta, tika ātri viens pēc otra notriekti zemē. No akmens saskares ar dubļu pikuci uz zemes nolija putekļu lietus, bet, lai pārliktu papildu akmeņus no vienas rokas otrā, bija nepieciešams papildu laiks. Pirms Eila paspēja atkal sagatavot lingu, otrs Jondalara pasviestais pikucis jau krita zemē, bet Taluta mestais, sasniedzis trajektorijas augšu, krita lēnāk. Nomērķējusi uz zemāko pikuci, kas krita ar lielāku paātrinājumu, viņa izmeta ak­meni. Jaunā medniece vēroja trāpījumu, nogaidīdama ilgāk, nekā būtu bijis nepieciešams, pirms atkal sniedzās pēc lingas brīvās saites. Viņai vajadzēja pasteigties.

Ar veiklu kustību Eila ielika pēdējo akmeni lingā un tad daudz ātrāk, nekā jebkurš no klātesošajiem spēja noticēt, ka tas ir iespējams, izmeta to un sašķaidīja pēdējo mērķi, pirms tas paspēja nokrist zemē.

Visi apmetnes ļaudis sauca atzinības vārdus un apsveikumus un, sitot pie gurniem, aplaudēja.