Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jaunajai medniecei atgriežoties, bērni atkal skraidīja šurpu turpu pa piķu mešanas laukumu. Nezija atnāca pakaļ Ridagam un paņēma ari nomedītos putnus. Eila palaida zirgus savā vaļā. Pavirzījušies tālāk, tie sāka ganīties. Jaunā sieviete palika noskatīties, kā draudzīgs strīds bija novedis dažus medniekus pie savstarpējām pīķu mešanas sacensībām, kas bija pārvērtušās par tādu nodarbošanos, kas neatbilda viņas pie­redzei. Viņi spēlēja kādu spēli. Eila saprata sacensības un cīņas, kurās pārbaudīja vajadzīgās iemaņas: kurš var tālāk aizskriet vai tālāk aizmest pīķi, bet nesaprata tādas nodarbes, kuras bija orientētas vienīgi uz izklaidi un nedeva nekādu uzlabojumu iemaņu apgūšanai.

No mītnes mājas tika atnestas vairākas stīpas. Tās bija apmēram tādā lielumā, kas atbilstu gurnu apkārtmēram, un bija izgatavotas no miecētas jēlādas strēmelēm, kuras bija savītas un izkaltētas cietas, pēc tam stingri notītas ar lāču zāli. Noasināti pīķu kāti, izrotāti ar putnu spalvām, viegli pīķi bez kaula vai krama uzgaļiem - tie arī bija daļa no vajadzīgā aprīkojuma.

Stīpas tika ripinātas pa zemi, un pa tām tika mests ar pīķiem. Kad kāds stīpu apturēja, iemetot tās caurumā pīķi un piespiezdams to pie zemes, kliedzieni un roku sišana pret gurniem izteica atzinību. Spēle, kurā tika iesaistīta arī skaitīšana un tas, ko sauca par derībām, bija izraisījusi lielu vispārēju sajūsmu, un ari Eila bija aizrāvusies. To spē­lēja gan vīrieši, gan sievietes, viņi nomainījās stīpu ripināšanā un pīķu mešanā, it kā savā starpā sacenstos.

Beidzot spēle tika pabeigta un vairāki ļaudis devās atpakaļ uz velēnu mītni. Dīgija, no uztraukuma piesārtusi, bija to starpā. Arī Eila viņai pievienojās.

-    Šī diena ir izvērtusies īstā festivālā, - Dīgija secināja. - Sacensības, spēles, turklāt rādās, ka mums būs gaidāmas īstas dzīres ar Nezijas sautējumu, Taluta bouzu un Raneka īpašo ēdienu. Ko tu grasies darīt ar irbēm?

-     Man ir īpašs veids, kā tās pagatavot. Vai tu domā, ka man vaja­dzētu tās izcept?

-     Kāpēc gan ne? Tas tikai padarīs dzīres vēl labākas, ja varēsim no­baudīt vēl vienu īpašu ēdienu.

Vēl miteklis nebija sasniegts, kad gatavošanās svētkiem jau bija ma­nāma: gaisā virmoja garšīga ēdiena smaržas, kas izsalkušajiem vēde­riem bija vien mokošs solījums. Pie tā galvenokārt bija vainīgs Nezijas gatavotais sautējums. Tas rāmi burbuļoja milzīgā vārāmā katlā, kas bija pagatavots no izturīgas ādas un ko šobrīd pieskatīja Latija un Brinans, tomēr šķita, ka ēdiena gatavošanas procesā ir iesaistīti visi ļaudis. Eilu bija ieinteresējis sautējuma gatavošanas pasākums, un viņa bija vēro­jusi, kā Nezija un Dīgija tam gatavojas.

Lielā bedrē, kas bija izrakta blakus ugunskuram, virs pelniem tika saliktas karstas ogles, kas bija savāktas no iepriekšējām reizēm, ar tām noklāja bedres dibenu. Uz oglēm uzkaisīja izkaltētus un sasmalcinā­tus mamutu mēslus, un augšā tika novietots uz rāmja balstīts, liels, no biezas mamuta ādas izgatavots katls, pilns ar ūdeni. Zem mēsliem gruzdošās ogles sāka uzkarsēt ūdeni, bet līdz tam laikam, kad mēsli sāka degt ar liesmu, bija jau sadedzis pietiekami daudz kurināmā, katls vairs uz tā nebalstījās, bet stāvēja vienīgi uz rāmja. Šķidrums lēni sūcās cauri ādai un, kaut arī bija sasniedzis vārīšanās temperatūru, neļāva tai sadegt. Kad zem ādas katla esošais kurināmais bija izdedzis, sautē­jumā tika iemesti nokaitēti upes akmeņi, kas bija uzkarsēti ugunskurā sarkani un uzturēja vārīšanās temperatūru; šo pienākumu veica arī daži bērni.

Eila noplūca abas irbes un, izmantodama mazu krama nazīti, tās uzšķērda. Tam nebija spala, bet asmens aizmugurējā daļa bija neasa, lai lietotājs nesavainotu rokas, un asmens galā bija iegriezts robiņš. īkšķis un vidējais pirksts atradās katrs savā pusē, bet rādītājpirksts atspie­dās uz robiņa, tādējādi padarot nazi viegli kontrolējamu. Nazis nebija domāts smagu darbu veikšanai, tikai gaļas un zvērādas griešanai, un kopš savas ierašanās Eila ne tikai bija iemācījusies ar to rīkoties, bet atklājusi, ka tas ir ļoti ērts.

Jaunā sieviete allaž bija gatavojusi irbes bedrē, kura bija izlikta ar akmeņiem un kurā tika iekurta uguns; tai tika ļauts izdzist, pirms put­nus ielika bedrē, un tad tā tika apklāta. Bet šajā apvidū bija grūti atrast lielus akmeņus, tāpēc viņa nolēma savām vajadzībām pielāgot sautē­juma gatavošanas bedri. Šis nebija īstais gadalaiks, lai savāktu zaļumus, kurus Eila bija radusi pievienot irbēm - māllēpes, nātres, balandas -, ne arī lai atrastu irbju olas, jo pašus putnus viņa parasti pildīja ar viņu pašu olām, tomēr dažas zālītes no viņas zāļu somas, lietotas nelielās devās, noderēja gan kā garšvielas, gan kā ārstniecības līdzeklis, un siens, kurā viņa putnus ietina, piešķīra tām savu īpatnējo garšu.

Beigusi ēdiena sagatavošanas darbus, jaunā pavāre nodomāja: "Tas varbūt nebūs Kreba iecienītais ēdiens, bet irbēm vajadzētu garšot labi."

Tad viņa iegāja iekšā un pie pirmā pavarda ieraudzīja Neziju, kas kūra uguni lielajā ugunskurā.