Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Eila, tā nu gan bija īsta meistarība! - Talija uzslavēja, un sievietes balsī skanēja sirsnīga atzinība. - Nekad mūžā neesmu redzējusi neko tamlīdzīgu!

-    Paldies! - Eila atbildēja, apskurbusi no prieka par vadones uzslavu, kā arī pati par savu sasniegumu. Arvien vairāk ļaužu sanāca viņai apkārt un izteica uzslavas. Jaunā sieviete kautrīgi smaidīja un, juzdamās maz­liet neērti par sev pievērsto lielo uzmanību, skatījās apkārt, meklēdama Jondalaru. Zelandoni vīrietis sarunājās ar Vimezu un Talutu, kas bija uzcēlis uz pleciem Ragiju, un Latija stāvēja viņam pie sāniem. Jondalars redzēja, ka Eila uz viņu skatās, bet turpināja sarunu.

-     Eila, kā tu varēji iemācīties tā rīkoties ar lingu? - Dīgija apjautā­jās.

-     Un kur tu to darīji? Kas tev to iemācīja? - ari Krouzija tincināja jauno mednieci.

-      Arī es gribētu to iemācīties, - Danugs kautrīgi piebilda. Garais jauneklis stāvēja pārējiem aiz muguras un ar apbrīnas pilnām acīm vērās Eilā. Jau pirmajā reizē, kad Danugs viņu ieraudzīja, šī sieviete bija viņu saviļņojusi. Puisis domāja, ka Eila ir skaistākā sieviete, kādu viņš jebkad redzējis, un, viņaprāt, Jondalaram, kuru viņš apbrīnoja, bija ļoti paveicies. Bet pēc jāšanas zirgam mugurā un tagad pēc tādas meistarības parādīšanas jaunekļa vēl iedīglī esošā interese pēkšņi bija uzplaukusi pilnos ziedos un pārvērtusies dievinošā mīlestībā.

Eila jauneklim izklaidīgi uzsmaidīja.

-    Varbūt jūs abi ar Jondalaru varētu mūs nedaudz apmācīt, kad iepa­zīstināsiet ar saviem pīķu metējiem? - Talija ierosināja.

-    Jā. Man nebūtu nekas pretim uzzināt, kā var tik meistarīgi rīkoties ar lingu, bet pīķu metējs, ja tas ir tik ļoti precīzs, patiešām izskatās interesants, - Torneks piebilda.

Eila atkāpās. Visi jautājumi un ļaužu drūzma bija padarījusi viņu nervozu. - Pīķu metējs ir precīzs… ja roka ir precīza, - viņa sacīja, at­cerēdamās, cik uzcītīgi viņi abi ar Jondalaru bija ar šo ieroci trenējušies. Tāda precizitāte neradās pati no sevis.

-    Tā jau tas allaž notiek, Eila. Roka un acs ir neatņemamas māksli­nieka sastāvdaļas, - ierunājās Raneks, sniegdamies pēc Eilas rokas un ieskatīdamies jaunās sievietes acīs. - Vai tu maz zini, cik skaista un gracioza tu biji? Ar savu lingu tu esi īsta māksliniece.

Tumšās acis, kas lūkojās viņā, turēja Eilu gūstā, piespieda viņai ierau­dzīt vīrieša spēcīgās jūtas un uzjundīja sievietē tās dziņas un atsau­cību, kas bija senas kā pati pasaule. Bet sirdspukstu ritmā ieskanējās brīdinājums - šis nav īstais vīrietis. Šis nav tas vīrietis, kuru viņa mīl. Raneks viņā neapšaubāmi izraisīja jūtas, bet tās bija citādas.

Eila sevi piespieda novērsties un izmisīgi raudzījās apkārt, meklējot Jondalaru… un atrada viņu. Viņš nolūkojās Ranekā un Eilā, un vīrieša izteiksmīgi zilajās acīs dega uguns un vienlaikus atspoguļojās ledus- auksts saltums un sāpes.

Izrāvusi savu roku no Raneka tvēriena, Eila atkāpās. Tas nu bija par daudz! Jauno sievieti nomāca daudzie jautājumi, pūlis un nekontrolēja­mās emocijas. Kuņģis sarāvās čokurā, sirds krūtīs dauzījās, rīkle sūrstēja - viņai bija jātiek projām. Ieraudzījusi, ka Ridags vēl joprojām sēž Vīnijas mugurā, Eila bez domāšanas ar to pašu roku, kas vēl joprojām turēja lingu, paķēra zemē guļošo akmeņu maisiņu un skrēja pie zirga.

Uzlēkusi ķēvei mugurā un ar aizsargājošu roku apskāvusi zēnu, jaunā sieviete paliecās uz priekšu. Sajutusi nelielo spiedienu, pierasto jātnie­ces kustību un smalko, neizskaidrojamo saprašanos starp sievieti un zirgu, Vīnija, nojaušot sievietes vēlmi traukties uz priekšu, ar strauju lēcienu rāvās pilnos auļos un aizjoņoja pa atklāto stepi. Skrējējs viņām sekoja, bez jebkādām problēmām turēdamies līdzi savai mātei.

Lauvas apmetnes ļaudis bija apstulbuši. Vairums no viņiem nesa­prata, kāpēc Eila bija aizskrējusi pie zirga, un tikai daži no viņiem bija redzējuši jauno mednieci jājam pilnos auļos. Sieviete, kuras garie, blon­die mati plīvoja vējā, turēdamās auļojošā zirga mugurā, bija pārstei­dzošs un iespaidīgs skats, un daudzi no ļaudīm būtu labprāt mainījušies vietām ar Ridagu. Nezija par savu zēnu izjuta nelielu uztraukumu, bet, sapratusi, ka Eila nekad nenodarīs zēnam pāri, nomierinājās.

Mazais puika nezināja, kāpēc tieši viņš tika tā lutināts, bet viņa ac­tiņas priekā mirdzēja. Kaut arī no sajūsmas mazā sirsniņa pukstēja ātrāk, ar Eilas sargājošo roku viņš neizjūta bailes, tikai elpu aizraujošu brīnumu, traucoties kopā ar vēju.

Aizmukšana no mokošās laužu uzmācības, pazīstamās sajūtas un zirga kāju dipoņa mazināja Eilas spriedzi. Atslābinājusies jaunā sie­viete sajuta Ridaga sirdspukstus pie savas rokas, mazā sirsniņa sitās ar īpatnēju, nenosakāmi dimdošu skaņu, kas uz brīdi izraisīja viņā uztrau­kumu. Viņa nezināja, vai prātīgi rīkojusies, ka paņēmusi zēnu līdzi, tad saprata, ka sirdspuksti, kaut ari nevienmērīgi, nav pārlieku stipri.