Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Palēninājusi zirga gaitu un apmetuši plašu loku, Eila devās atpakaļ. Tuvojoties pīķu mešanas laukumam, viņi pajāja garām irbju pārim, kurš slēpās garajā zālē un kuru raibās vasaras spalvas vēl nebija pil­nībā nomainījušās uz ziemas baltajām. Zirgi bija tās izbaidījuši. Kad irbju pāris pacēlās gaisā, Eila, pieraduma vadīta, sagatavoja lingu, tad, paskatījusies uz Ridagu, ieraudzīja, ka puika bija izņēmis divus akme­ņus no maisiņa, ko turēja sev priekšā. Paņēmusi akmeņus un ar kāju augšstilbiem vadīdama Vīniju, jaunā medniece notrieca vienu no zemu lidojošajiem treknajiem putniem un pēc tam arī otru.

Apstādinājusi Vīniju un paceldama Ridagu, Eila noslīdēja no zirga, turēdama zēnu rokās. Nolikusi puisēnu zemē, viņa paņēma putnus, ap­grieza tiem kaklu un ar dažiem zāles stiebriem sasēja kopā to spalvainās kājas. Kaut ari irbes spēja lidot ātri un tālu, kad pašas to vēlējās, tās nedevās uz dienvidiem. Tā vietā putni apauga ar biezām, maskējošām ziemas spalvām, kas sildīja viņu ķermeni, un ap kājām tiem izauga sniega kurpes; barodamās ar sēklām un zariņiem, irbes pārcieta bargo un auksto gadalaiku - kad sākās sniegputenis, izraka sniegā mazas alas un pārziemoja.

Eila atkal uzsēdināja Ridagu Vīnijai mugurā. - Vai paturēsi irbes? - viņa ar zīmēm rādīja.

- Vai tu man to atļausi? - puika rādīja pretim, viņa neslēptais prieks izteica daudz vairāk par parādītajām zīmēm. Viņš nekad nebija ātri skrējis tikai tāpēc, lai izbaudītu ātrās skriešanas prieku; pirmoreiz mūžā puika sajuta, kas tas tāds ir. Viņš nekad nebija medījis, ne arī īsti izpra­tis sarežģītās jūtas, kas radās no prāta un meistarības, gādājot pārtiku sev un saviem ļaudīm. Šis brīdis bija pats tuvākais medībām, ko viņš jebkad bija redzējis; tik īsts, kādu vēl nekad nebija izjutis.

Eila pasmaidīja, pārmeta putnus pāri zirga skaustam Ridaga priekšā, tad pagriezās un sāka iet pīķu mešanas laukuma virzienā. Vīnija sekoja savai draudzenei pa pēdām. Jaunā sieviete nesteidzās atpakaļ; atceroties Jondalara dusmīgo skatienu, viņa joprojām bija uztraukta. Kāpēc viņš tā dusmojas? Vienu brīdi jaunais Zelandoni vīrietis viņai uzsmaidīja un bija tik iepriecināts… kad visi pulcējās viņai apkārt. Bet, kad Raneks… Atcerēdamās tumšās acis un pievilcīgo balsi, Eila nosarka. "Ak, šie Citi!" viņa nodomāja, papurinādama galvu, it kā vēlēdamās apskaidrot prātu. "Es šos Citus nesaprotu!"

Vējš, pūzdams no mugurpuses, iemeta viņai sejā garās matu cirtas. Aizkaitināta jaunā sieviete ar roku tās nogrūda nost no acīm. Viņa jau vairākas reizes bija domājusi, ka atkal vajadzētu sapīt matus mazajās bizītēs tādā pašā veidā, kādā bija tos nēsājusi, kad dzīvoja ielejā viena pati, bet Jondalaram patika, ka viņa matus izlaida, tāpēc tagad viņa tos atstāja brīvi krītošus pār pleciem. Dažkārt traucējošie mati Eilu patiešām sadusmoja. Tad ar jaunu aizkaitinājumu viņa pamanīja, ka joprojām tur rokā lingu, jo nebija jau, kur to ielikt, nebija nevienas ērtas siksnas, aiz kuras to aizbāzt. Ar šīm drēbēm, kuras Eila tagad valkāja Jondalaram par prieku, viņa pat nevarēja nēsāt līdzi savu zāļu somu, jo agrāk bija piestiprinājusi to pie jostas, kas bija apsieta ap ādas apmetni.

Pacēlusi roku, lai no jauna notraustu matus no acīm, Eila pamanīja savu lingu. Viņa apstājās un, atbīdījusi matus no acīm, apsēja elastīgo ādas saiti ap galvu. Pabāzusi brīvo galu zem saites, Eila pasmaidīja un bija ar sevi apmierināta. Šķita, ka izdevās. Tādējādi mati joprojām brīvi karājās pār muguru, bet elastīgā ādas saite tiem neļāva krist acīs, un galva izrādījās noderīga lingas nešanai.

Daudzi apmetnes ļaudis uzskatīja, ka Eilas ātrais lidojums zirga mu­gurā un veiklā irbju nogalināšana bija daļa no lingas paraugdemonstrē­jumiem. Jaunā medniece atturējās no komentāriem, lai ļaužu uzskatus mainītu, un izvairījās skatīties uz Jondalaru un Raneku.

Jondalars zināja, ka, pagriežoties projām un bēgot, Eila bija satraukta, un vīrietis bija pārliecināts, ka tā bija viņa vaina. Jaunais Zelandoni pats sevi domās šaustīja par tādu izturēšanos, bet viņam bija problēmas tikt galā ar vēl nepazīstamajām, mulsinošajām izjūtām, un viņš nezināja, kā lai to Eilai pastāsta. Raneks vēl nebija aptvēris viņas dziļo izmisumu.

Tumšādainais vīrietis zināja, ka bija Eilā izraisījis jūtas, un domāja, ka tieši tāpēc jaunā sieviete tādā mulsumā bija aizauļojusi ar zirgu, un, viņaprāt, tāda izturēšanās bija naiva un apburoša. Raneks juta, ka ar­vien vairāk iemīlas Eilā, un gribēja uzzināt, cik spēcīgas ir viņas jūtas pret lielo, blondo vīrieti.