Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Es biju domājis, ka šīs akmens sienas nepieciešamas bargās ziemas pārlaišanai, aizsardzībai no negantajiem vējiem un vētrām, - Jondalars dalījās savās domās; vīrieša balsī ieskanējās apbrīna. - Mēs savus mi­tekļus būvējam alu iekšpusē, pie sienām, bet jums jau nav alu. Jums pat nav tik daudz koku, lai uzbūvētu mitekļus. Jūs tam visam izmantojat mamutus!

-    Tieši tāpēc Mamuta pavards ir svēts. Mēs medījam arī citus dzīv­niekus, bet mūsu dzīve ir atkarīga no mamutiem, - Taluts skaidroja.

-     Dzīvojot pie Brīsijas Vītolu apmetnē, uz dienvidiem no šejienes, neredzēju tur nevienas līdzīgas būves šai te.

-     Vai pazīsti arī Brisiju? - Taluts pārtrauca Jondalaru.

-     Brīsija un vēl daži viņas apmetnes ļaudis izvilka mūs ar brāli ārā no plūstošajām smiltīm.

-     Brīsija un mana māsa ir senas draudzenes, - vadonis informēja, - un radinieces pa Talijas pirmā vīra līniju. Mēs kopā uzaugām. Viņi savu vasaras apmešanās vietu dēvē par Vītolu apmetni, bet viņu mā­jas ir Aļņa apmetne. Vasaras mitekļi tiek būvēti vieglāki, ne tā kā šis.

Lauvas apmetne ir mūsu ziemas miteklis. Vītolu apmetnes ļaudis bieži dodas uz Berana jūru pēc zivīm, vēžveidīgajiem un sāls, lai būtu, ar ko tirgoties. Ko jūs tur darījāt?

-    Mēs ar Tonolanu šķērsojām Lielās Mātes upes deltu. Brīsija izglāba mums dzīvību…

-    Tev vēlāk būs jāpastāsta viss pilnībā. Visi gribēs dzirdēt par Brīsiju, - vadonis piebilda.

Jondalars aptvēra, ka vairumā viņa stāstu figurē arī Tonolans. Vai nu viņš to gribēja, vai ne, būs vien jārunā arī par brāli. Tas nebūs viegli, bet viņam būs pie tā jāpierod, ja viņš vispār grasās ko stāstīt.

Izgājuši cauri pārējai mītnes daļai, viņi nonāca pie Mamuta pavarda, kas, izņemot centrālo eju, bija iezīmēts ar mamuta kaulu fragmentiem un ādas priekškariem kā visi pārējie pavardi. Taluts pamanīja Jondalara pīķu metēju.

-    Jūs abi izpildījāt īstus paraugdemonstrējumus, - vadonis atzina. - Bizons tika uz vietas apstādināts.

-     Šis ierocis var izdarīt daudz vairāk, nekā tu redzēji, - Jondalars sacīja, apstādamies, lai paceltu savu medību rīku. - Ar šo pīķu metēju pīķi var aizmest daudz spēcīgāk un tālāk.

-    Vai tā tas patiešām ir? Varbūt varat to vēlreiz nodemonstrēt? - Ta­luts aicināja.

-    Es jau labprāt, tikai tad mums jādodas stepē, lai labāk izjustu at­tālumu. Domāju, ka būsi pārsteigts, - Jondalars atbildēja un pagriezās pret Eilu. - Paņem arī tu līdzi savējo!

Izgājis ārā, Taluts ieraudzīja savu māsu dodamies uz upi un uzsauca vadonei, ka viņi iet iepazīt Jondalara jauno medību ieroci - pīķu metēju. Grupiņa sāka kāpt augšup pa nogāzi, un gandrīz jau visi apmetnes Jaudis bija viņiem pievienojušies, kad viņi sasniedza atklāto stepi.

-     Talut, cik tālu tu vari aizmest pīķi? - Jondalars jautāja, kad viņi bija sasnieguši piemērotu vietu paraugdemonstrējumu sākšanai. - Vai vari man to parādīt?

-     Protams, bet kāpēc?

-    Tāpēc, ka gribu pārliecināt tevi, ka varu aizsviest tālāk, - Jondalars atbildēja.

Šim apgalvojumam sekoja vispārēji smiekli. - Labāk izvēlies kādu citu, ar ko sacensties. Zinu, ka esi liels vīrs un droši vien arī spēcīgs, bet neviens nevar aizmest pīķi tālāk par Talutu, - Barzeks ieteica. - Talut? Parādi to viņam, lai paskatās, ar ko nāksies sacensties. Pēc tam viņam vajadzēs mēroties ar sava līmeņa vīriem. Es pats varētu stāties viņam pretī, varbūt pat Danugs to varētu.

-    Nē, - Jondalars iebilda, un virieša acis iemirdzējās. Viss sāka izvēr­sties par interesantu sacensību. - Ja Taluts ir pats labākais, tad tikai viņš derēs šim izmēģinājumam. Un es varētu saderēt, ka savu pīķi aizmetīšu tālāk… tikai man nav, uz ko derēt. Pag, tomēr ir gan, - Jondalars sacīja, paceldams šauru, plakanu koka instrumentu. - Es deru uz to, ka Eila aizmetīs pīķi tālāk, ātrāk un ar lielāku precizitāti nekā Taluts.

Kā reakcija uz Jondalara apgalvojumu sanākušo apmetnes ļaužu vidū atskanēja pārsteiguma pilna murmināšana. Talija noskatīja Eilu un Jondalaru. Abi šķita pārāk droši un pašpārliecināti. Svešiniekiem taču vajadzēja saprast, ka Talijas brālim viņi nebija nekādi sāncenši. Apmetnes vadone apšaubīja, vai tie abi pat būtu īstie pretinieki viņai pašai. Talija bija gandrīz tikpat gara kā gaišmatainais svešinieks un, iespējams, par viņu pat spēcīgāka. Kā viņi varēja zināt, ka viņa to ne­var? Talija paspēra soli uz priekšu.

-     Es pieņemu derības, - viņa atsaucās. - Ja uzvarēsi, tev būs tiesī­bas izteikt saprātīgu prasību, un, ja tas būs manos spēkos, es to iz­pildīšu.

-     Un ja es zaudēšu?

-    Tu man atmaksāsi ar to pašu.