Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Arī mūsu ciltī baltajiem dzīvniekiem ir īpaša nozīme. Tieši tāpēc Dzērves pavardam ir tik augsts statuss… parasti, - Talija pievienojās sarunai, ar nievājošu skatienu palūkodamās uz Frabeku. - Lielā ziemeļu dzērve ir baltā krāsā, un šie putni ir īpašiē Mutas sūtņi. Un baltajiem mamutiem piemīt īpaša maģija.

-     Nekad neaizmirsīšu baltā mamuta medības, - Taluts atzinās. Gai­doši skatieni iedrošināja viņu turpināt. - Toreiz visi mednieki bija sa­jūsmā, kad izlūki paziņoja par balto mamutu mātīti. Tas mums visiem ir pats lielākais gods, ka Māte mums parādījusi un atvēlējusi balto mamutu mātīti, un, tā kā tās bija pirmās Vasaras sapulces medības, tas nozīmētu visiem labu veiksmi, ja mums to izdotos pieveikt, - vadonis skaidroja viesiem.

-     Visiem medniekiem, kas vēlējās piedalīties tajās medībās, bija jā­veic attīrīšanās smagais pārbaudījums un badošanās, lai pārliecinātos, ka esam piemēroti, un vēl piedevām Mamutu Padome uzlika mums ierobežojumus, bet mēs visi gribējām būt izvēlēto pulkā. Es toreiz biju jauns, ne vecāks par Danugu, bet tikpat liels kā viņš tagad. Varbūt tieši tādēļ mani izvēlējās? Un arī man izdevās mamutu mātītei trāpīt ar pīķi. Tieši tāpat kā ar to bizonu, kas gāja tev virsū, Jondalar; neviens nezināja, kura pīķis zvēru nogalināja. Droši vien Māte negribēja, lai kādam atsevišķam cilvēkam vai apmetnei tiktu tas gods. Baltais mamuts piederēja visiem. lā bija labāk. Nebija ne skaudības, ne aizvainojuma.

-     Esmu dzirdējis par balto lāču sugu, kas dzīvo tālu ziemeļos, - ieminējās Frabeks, kas arī vēlējās piedalīties sarunā. Varbūt neviens individuāls mednieks, ne arī kāda atsevišķa apmetne nevarēja izpelnī­ties nopelnus par baltā mamuta nogalināšanu, bet tas tomēr nenovērsa skaudību un aizvainojumus. Ikviens, kurš bija izvēlēts piedalīties tajās medībās, ieguva daudz augstāku stāvokli, nekā Frabeks bija iemantojis kopš dzimšanas.

-     Arī es par tiem esmu dzirdējis, - Danugs piebalsoja. - Tajā laikā, kad dzīvoju krama raktuvēs, Sungaji cilts ļaudis bija ieradušies, lai ietir­gotu kramu. Viena no viņu sievietēm bija laba stāstītāja. Viņa mums pastāstīja par Pasaules Māti un sēņu vīru, kas nakts laikā seko saulei, un vēl par daudz un dažādiem dzīvniekiem. Tieši viņa mums pastāstīja arī par balto lāci. Viņa teica, ka baltie lāči dzīvo uz ledus un barojas vienīgi ar zivīm, bet tiek uzskatīti par nekaitīgiem un mīlīgiem dzīvniekiem tāpat kā lielais alu lācis, kas neēd gaļu; to nevarētu teikt par brūnajiem lāčiem. Tie gan ir nejauki zvēri. - Danugs nepamanīja, cik aizkaitināti Frabeks uz viņu paskatījās. Puisis nebija gribējis viņu pārtraukt, bet vienkārši bija priecīgs, ka arī viņam bija, ko teikt.

-     Reiz klana vīri, atgriezušies mājās, stāstīja par baltiem degunra­džiem, - Eila ierunājās. Frabeks joprojām bija aizkaitināts un nikni paskatījās uz jauno sievieti.

-    Jā, baltie ir retums, - ari Raneks piebalsoja, - bet arī melnie ir īpaši. - Tumšādainais vīrietis sēdēja nedaudz tālāk no ugunskura, viņa seja atradās ēnā un tik tikko bija saskatāma, tomēr baltie zobi spīdēja arī tumsā un acīs rotaļājās šķelmīgas uguntiņas.

-    Jā, tu mums patiešām esi īpašs un ļoti laimīgs, kad katra Vasaras sapulces sieviete pati grib pārliecināties, cik patiesībā ļoti īpašs tu esi, - Dīgija piezīmēja.

Raneks iesmējās. - Dīgij, ko es tur varu darīt, ja pašas Mātes meitas ir tik ziņkārīgas? Tu taču negribētu, lai es kādu sarūgtinu, vai ne? Bet šoreiz es nerunāju par sevi, bet gan par melnajiem kaķiem.

-     Melnajiem kaķiem? - Dīgija ievaicājās.

-    Vimez, es kā pa miglu atceros lielu, melnu kaķi, - Raneks turpināja, pagriezdamies pret vīru, ar kuru dzīvoja pie viena pavarda. - Vai tu kaut ko par to zini?

-    Izrādās, ka melnais kaķis uz tevi atstājis spēcīgu iespaidu. Nedo­māju, ka tu to atcerēsies, - Vimezs sacīja. - Toreiz tu vēl biji zīdainis, bet tava māte iekliedzās. Tu biji aizčāpojis kaut kur prom, un tieši tajā brīdī, kad māte tevi ieraudzīja, viņa pamanīja arī lielu, melnu kaķi - kā sniegā leopardu, tikai melnu tas nolīda no koka. Viņa droši vien do­māja, ka tas metīsies tev virsū, bet vai nu viņas kliedziens to aizbaidīja, vai arī tāds nemaz nebija zvēra nodoms. Lielais kaķis vienkārši turpināja savu ceļu, bet viņa skrēja tev pakaļ. Pēc tam vēl ilgu laiku māte tevi vairs neizlaida no acīm.

-    Vai tajā vietā, kur tu toreiz dzīvoji, bija vēl kādi melni kaķi? - Ta­luts interesējās.

-    Ne pārāk daudz, bet daži eksemplāri klaiņoja apkārt. Pārsvarā viņi dzīvoja mežos un pa naktīm medīja, tāpēc nebija bieži redzami.

-    Tie bija tāds pats retums kā šeit baltie, vai ne? Bizoni un daži ma­muti ir tumši, bet tie nav pavisam melni. Melni ir īpaši. Cik tad daudz īsti melnu dzīvnieku mums ir? - Raneks jautāja.

-     Šodien, kad kopā ar Druvezu jājām pēc mantām, mēs redzējām melnu vilku, - Eila ierunājās. - Nekad agrāk nebiju redzējusi melnu vilku.

-    Vai tas patiešām bija melns? Varbūt tikai tumšs? - Raneks jautāja, patiešām ieinteresēts.