Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Melns. Ar gaišāku pavēderi, bet melns. Liekas, ka tas bija vientu­ļais vilks, - Eila piebilda. - Citas vilku pēdas neredzēju. Vilku barā tas ieņemtu… zemu stāvokli. Tam vajadzētu aiziet, varbūt satikt kādu citu vientuļo vilku vai izveidot jaunu baru.

-    Zems stāvoklis? Kā tu tik daudz zini-par vilkiem? - Frabeks iejaucās. Vīrieša balsī ieskanējās neliels izsmiekls, it kā viņš negribētu Eilai ticēt, bet tajā pašā laikā bija arī ieinteresēts.

-     Kad mācījos medīt, es medīju tikai gaļēdājus. Darīju to ar lingu. Ilgi viņus novēroju. Tā uzzināju par vilkiem. Reiz vilku barā ieraudzīju baltu vilcēni. Citiem vilkiem viņa nepatika. Viņai bija jāiet prom. Vilkiem nepatīk citas krāsas vilki.

-             Tas patiešām bija melns vilks, - ari Druvezs to apstiprināja, gri­bēdams aizstāvēt Eilu, īpaši jau pēc aizraujošās izjādes zirga mugurā.

-    Ari es to redzēju. Sākumā pat nebiju par to pārliecināts, bet tas bija vilks un patiesi melns. Un man likās, ka vilks bija viens pats.

-            Kas attiecas uz vilkiem, šonakt mums būs jādežurē. Vēl jo vairāk tāpēc, ja apkārt klīst melnais vilks, - Taluts noteica. - Varēsim par to pastāstīt citiem, bet kādam ir jāpaliek nomodā un viss jāuzmana.

-     Mums vajadzētu atpūsties, - Talija piebilda, pieceldamās kājās.

-    Rit ir garš ceļš priekšā.

-             Es sargāšu pirmais, - Jondalars pieteicās. - Kad piekusīšu, tad kādu pamodināšu.

-    Vari modināt mani, - Taluts atļāva. Jondalars pamāja.

-    Arī es sargāšu, - Eila pieteicās.

-             Kāpēc tev nesargāt kopā ar Jondalaru? Tā ir laba doma - sargāt divatā. Tā jūs divatā neļausiet viens otram iemigt.

-            

8

-     Pagājušo nakti bija auksts. Gaļa sāk sasalt, - Dīgija konstatēja, piesiedama gurna gabalu pie savas mugursomas rāmja.

-              ir labi, - Talija atzina, - bet gaļas te ir vairāk, nekā varēsim aiznest. Daļa mums būs jāatstāj.

-     Vai nevaram uzbūvēt akmeņu uzkalniņu no tiem akmeņiem, kas palika pāri no sētas? - Latija ieminējās.

-    Mēs to varam, un droši vien to ari vajadzētu izdarīt, Latij. Tā ir laba ideja, - Talija piekrita, gatavodama sev nesamo, kas bija tik milzīgs, ka Eila nobrīnījās, vai Talija, kaut ari bija spēcīga sieva, varēs to panest. - Ja laiks mainīsies, varbūt līdz pavasarim netiksim pakaļ pārējai gaļai. Ja šī vieta būtu tuvāk mūsu apmetnei, tad būtu labāk. Kā varam novērot, mūsu pusē neklīst daudz dzīvnieku, bet šeit, tālu no cilvēkiem, ja kāds alu lauva vai apņēmīga āmrija patiešām gribēs dabūt galu, tad atradīs veidu, kā ielauzties iekšā.

-    Vai nevaram akmeņu uzkalniņu apliet ar ūdeni, lai tas sasalst ciets? Tā dzīvnieki nevarēs tam piekļūt klāt. Sasalušu akmeņu kaudzei ir grūti izlauzties cauri pat ar cērti un kapli, - Dīgija ierosināja.

-Jā, tā zvēri nepiekļūs klāt, bet, Dīgij, kā tu šo leduskalniņu pasargāsi no saules? - Torneks painteresējās. - Neviens jau nevar būt pārliecināts, ka laiks visu ziemu būs auksts. Vēl jau ir tikai pats ziemas sākums.

Eila klausījās un vēroja, kā bizonu gaļas kaudze sarūk, kad visi bija paņēmuši tik, cik spēja panest. Jaunā sieviete nebija pieradusi pie tādas gaļas bagātības, ka varēja izvēlēties tikai pašus labākos gabalus. Dzīvo­jot klanā, allaž bija pietiekami daudz pārtikas un vairāk nekā pietiekami daudz zvērādu drēbju izgatavošanai, gultas segām un citiem nolūkiem, bet viss tika izlietots līdz pēdējam. Eila īsti nesaprata, cik daudz ga­ļas paliks, bet tik daudz jau bija izmests atkritumu kaudzē, taču viņu uztrauca tas, ka būs jāatstāj vēl vairāk, un bija skaidri redzams, ka ari neviens cits par to nav sajūsmā.

Jaunā sieviete pamanīja, ka Danugs paceļ Talijas cirvi un, turēdams to rokās tikpat viegli kā sieviete, pārskaldīja lielo baļķi divās daļās un ielika to pēdējā ugunskurā, kas vēl bija atstāts degam. Eila piegāja pie puiša.

-     Danug, - viņa klusām ierunājās. - Vai man palīdzēsi?

-     Mm… ā… jā, - Danugs kautrīgi nostostījās, juzdams, ka nosarkst. Jaunās sievietes balss bija tik klusa un patīkama, bet neparastais ak­cents tik eksotisks. Eila bija viņu pārsteigusi nesagatavotu; Danugs nebija redzējis viņu pienākam klāt, un stāvēšana tik tuvu blakus skaistai sievietei jauno puisi neizskaidrojami uzbudināja.

-    Man vajadzīgas… divas kārtis, - Eila sacīja, paceldama divus pirk­stus. Upes lejtecē ir jauni koki. Nocirtīsi tos man?

-     A… protams. Es tev nocirtīšu pāris koku.

Kopā ar Eilu dodoties uz mazās upes līkumu, Danugs sajutās nedaudz brīvāks, bet turpināja skatīties lejup uz jaunās sievietes blondo galvu, kas vīdēja viņam blakus, tikai kādu pussoli priekšā. Viņa izvēlējās divus taisnus, jaunus alkšņus, aptuveni vienāda platuma, un pēc tam, kad Danugs bija tos nocirtis, viņa palūdza atdalīt arī visus zarus un galot­nes, lai abas kārtis būtu vienādā garumā. Līdz tam brīdim jau puiša lielais jaunības kautrīgums bija pārgājis.

-     Ko tu ar tiem darīsi? - Danugs jautāja.