Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Atšķirībā no Taluta Raneks bija redzējis Eilu tuvojamies. Jaunā sie­viete nebaidījās no garajiem, asajiem ragiem, viņas mati plīvoja vējā, acīs vīdēja niknums un dusmas, viņa kontrolēja zirgu tā, it kā tas būtu daļa no viņas pašas ķermeņa; viņa izskatījās pēc atriebes dievietes vai kā visas dzīvās radības Māte, kas allaž bija pratusi sevi aizsargāt. Šķita, ka viņai nebija bail par to, ka gan viņa pati, gan zirgs varēja tikt saba­dīti līdz nāvei. Izskatījās gandrīz vai tā, ka viņa ir Mātes iemiesojums, kas spēj tikpat viegli kontrolēt bizonus kā savu zirgu. Raneks nekad nebija redzējis nevienu viņai līdzīgu. Eila bija viss, ko viņš jebkad bija vēlējies: skaista, spēcīga, bezbailīga, rūpīga, aizsargājoša. Viņa bija īsta sieviete.

Ieraugot, kā Raneks skatās uz viņa sievieti, Jondalars juta, ka viņa iekšas sagriežas. Kā gan Eila varēja to nepamanīt? Kā gan viņa spēja uz to nereaģēt? Zelandoni vīrieti pārņēma bailes, ka viņš varētu zaudēt eksotiskajam, tumšādainajam vīrietim, un viņš nezināja, ko iesākt. Viņa pierē iegūla dusmu un izmisuma rievas; sakodis zobus, viņš novērsās un centās savas jūtas noslēpt.

Jondalaram bija daudzkārt nācies redzēt, ka sievietes un vīrieši bija reaģējuši tāpat, kā šobrīd to darīja viņš, un allaž viņš bija izjutis pret tiem līdzjūtību un nelielu nožēlu. Tā bija īsti bērnišķīga uzvedība - kā nepieredzējušam bērnam, kam trūka prāta un zināšanu, kā šajā pa­saulē jāuzvedas. Viņš uzskatīja, ka pats spēj tam stāvēt pāri. Raneks bija drosmīgi rīkojies, lai izglābtu viņa dzīvību, un bija īsts vīrietis. Vai viņš varēja Raneku vainot, ka Eila viņu tā piesaista? Vai viņai nebija tiesības pašai izvēlēties? Jondalars sevi ienīda par to, ka tagad tā jutās, bet nespēja sev neko padarīt. Izrāvis savu pīķi no bizona, viņš aizgāja projām.

Slaktiņš jau bija sācies. Aiz žoga, drošībā, mednieki svieda pīķus uz maurojošajiem, maujošajiem, apjukušajiem dzīvniekiem, kas haotiski skraidīja pa slazda iekšpusi. Uzrāpusies uz žoga, Eila atrada ērtu vietu, kur pieturēties, un vēroja, kā Raneks spēcīgi un precīzi izmet savus pī­ķus. Milzīga bizonu mātīte streipuļodama nokrita viņam pie kājām. Arī Druvezs izmeta pīķi uz to pašu dzīvnieku, un vēl viens pīķis lidoja no citas puses - viņa nezināja, kas bija to izmetis. Kuprainais, pinkainais zvērs nogāzās gar zemi, un tā masīvā, zemu noliektā galva sabruka tam uz ceļiem. Eila saprata, ka pīķu metēji nepažēlos nevienu. Ar roku mestie pīķi lidoja ātri un efektīvi.

Pēkšņi kāds bullis ietriecās sētā, sadragādams to ar vairāku tonnu smago masu. Pa gaisu lidoja skaidas, stiprinājumi kļuva vaļīgi, stabi tika izgāzti. Sajutusi, ka sēta šūpojas, Eila nolēca no tās zemē, bet ar to viss nebeidzās. Bizona ragi bija iesprūduši sētā! Pūlēdamies atbrīvoties, viņš purināja visu uzbūvēto sētu. Eila domāja, ka tā tūlīt sabruks.

Taluts uzrāpās uz nestabilās sētas un ar vienu vienīgu pamatīgā cirvja zvēlienu iedragāja milzīgā zvēra galvaskausu. Vadoņa sejā iešļācās asins strūkla, un buļļa smadzenes izšķīda uz visām pusēm. Bizons saļima un ar joprojām iestrēgušajiem ragiem sagāza nestabilo sētu, noraudams Talutu zemē.

Lielais vadonis izveicīgi lēca no krītošās sētas un, kad tā nogāzās, paspēris pāris soļu, vēlreiz trieca ar cirvi pa galvu vienīgajam kājās palikušajam bizonam. Sēta bija savu uzdevumu izpildījusi.

-    Tagad jāsāk strādāt, - noteica Dīgija, ar roku norādīdama uz vietu, kur bija uzstādīta pagaidu sēta. Kritušie dzīvnieki bija izkaisīti pa visu teritoriju un gulēja zemē kā tumši brūni spalvaini pauguri. Piegājusi pie tuvākā bizona, Dīgija no maksts izvilka aso krama nazi un, uzsēdusies tam jāteniski pāri, pārgrieza dzīvniekam rīkli. No jūga vēnas izšļācās spilgti sarkanas asinis, tad, kļuvušas tumši sarkanas, sāka ritēt lēnāk un sakrājās peļķē ap zvēra purnu un muti. Tās platā aplī lēni sūcās zemē, nokrāsodamas pelēcīgi brūno zemi melnu.

-     Talut! - Dīgija uzsauca, sasniegusi nākamo pinkaino spalvu pau­guru. Garš pīķis rēgojās dzīvnieka sānos un joprojām vibrēja. - Nāc un izbeidz šī dzīvnieka mokas, bet šoreiz centies saglabāt tā smadzenes. Gribu tās izmantot. - Taluts ātri atbrīvoja bizonu no mokām.

Pēc tam sekoja asiņainais iekšu izņemšanas, dīrāšanas un sadalīšanas darbs. Eila pievienojās Dīgijai un palīdzēja pārvelt lielo bizona mātīti, lai atsegtu tās mīksto pavēderi, jondalars jau devās sievietēm palīgā, bet Raneks bija tuvāk un piesteidzās pirmais. Viņus vērodams, Jonda- lars prātoja, vai ceturtais cilvēks ir nepieciešams vai arī tikai maisīsies pa kājām.

Sākot no tūpļa, viņi uzšķērda vēderu un rīkli, nogriezdami ar pienu pierietējušos tesmeņus. Lai atvērtu ribas, Eila pieķērās pie vienas puses, bet Raneks - pie otras. Kad krūškurvis bija atvērts, Dīgija gandrīz vai iekāpa iekšā joprojām siltajā vēdera dobumā un, lai nesabojātu galu, pa visiem kopā izrāva iekšējos orgānus - kuņģi, zarnas, kas drīz vien sāktu uzpūst rumpi. Pēc tam visi kopā ķērās pie ādas dīrāšanas.