Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Šaurais, plakanais koka rīks, ko Zelandoni vīrs turēja labajā rokā, sniedzās no pirkstu galiem līdz elkonim, un centrā tam bija izkalta grope. Vienā galā kā atbalsts bija izveidots āķis, un priekšdaļā, abās pusēs bija divas ādas cilpas, kur ielikt pirkstus. Jondalars turēja to ho­rizontāli un bija ievietojis tajā vieglu pīķi, kura resnais gals, apdarināts ar putnu spalvām, balstījās pret pīķu metēja āķi, bet smailais gals bija garš, noasināts, ar bīstamu kaula uzgali. Ar diviem pirkstiem, kas bija izvērti cauri cilpām, viegli pieturēdams pīķi, viņš aiz jostas aizbāza vi­cināmo ādas gabalu un ar kreiso roku paņēma otru pīķi, gatavodamies to izmest otrajā metienā.

Tad visi sāka gaidīt. Neviens nerunāja,, un klusajā gaidīšanas brīdī pat niecīgākā skaņa atbalsojās ar milzīgu troksni. Putni čivināja un sasaucās. Vējš čabināja sausos zarus. Ūdens, plūzdams pāri akmeņiem, šļakstījās un burbuļoja. Mušas dūca. Skrienošo bizonu kāju dipoņa kļuva arvien skaļāka.

Tad pāri rīboņai, kas tuvojās, varēja saklausīt cilvēku sakliegšanos, bizonu maušanu, īdēšanu un dusmīgu baurošanu. Saspringti skatoties, visi gaidīja aiz upes līkuma parādāmies pirmo bizonu, bet, kad dzīv­nieks parādījās, tas nebija viens. Vienā mirklī jau bija redzams viss panikā bēgošais ganāmpulks - milzīgi, pinkaini, tumši brūni dzīvnieki ar gariem, melniem, nāvējošiem ragiem nesās tieši virsū medniekiem. Gaidīdami uzbrukumu, visi saspringa. Bara priekšgalā skrēja lielais, jaunais bullēns, kuram jau gandrīz bija izdevies izlauzties brīvībā, pirms sākās nopietnā dzīvnieku vajāšana un dzīšana. Ieraudzījis sev priekšā iežogojumu, bullēns mainīja virzienu un pagriezās uz upes pusi, kur viņu jau gaidīja mednieki.

Dzenoties pakaļ dzīvniekiem, Eila mina uz papēžiem mazajam bi­zonu bariņam un bija brīvi turējusi savu pīķu metēju, bet, tuvojoties pēdējam pagriezienam, jaunā medniece, nezinādama, ko var sagaidīt, pacēla to gatavībā. Viņa redzēja bullēnu mainām virzienu… un nesoties tieši virsū Jondalaram. Pārējie bizoni tam sekoja.

Skriedams pretī dzīvniekam, Taluts vicināja tuniku, bet pinkainajam bizonam jau bija apnikušas vicinātās lupatas un tās viņu vairs neatbai­dīja. Ne bridi nevilcinājusies, Eila pieliecās uz priekšu un dzina Vīniju pilnos auļos. Izvairīdamās no pārējiem bizoniem un tos apdzīdama, viņa pietuvojās lielajam bullēnam un izmeta pīķi tieši tajā brīdī, kad Jondalars izmeta savējo. Tieši tad tika izmests arī trešais pīķis.

Ķēve aizauļoja garām medniekiem un, ieskriedama ūdenī, apšļāca Talutu. Eila palēnināja Vīnijas skrējienu, lika tai apstāties un ātri atgrie­zās atpakaļ. Līdz tam viss jau bija beidzies. Lielais bizons gulēja zemē. Aizmugurē esošie dzīvnieki sāka skriet lēnāk, un tiem, kas atradās tuvāk nogāzei, nebija vairs cita ceļa, kā vienīgi iet uzbūvētajā slazdā. Pēc tam kad pirmais bizons bija iegājis pa vārtiem, arī pārējie ar nelielu paskubi­nāšanu no malas sekoja aplokā. Kad pēdējais klaidonis bija iežogojumā, Talija vārtus aizvēra un Torneks un Dīgija tiem priekšā aizvēla lielu ak­meni. Vimezs un Frabeks to piesēja pie kārtīgi nostiprinātiem balstiem, kamēr Talija blakus pirmajam akmenim aizvēla vēl vienu.

Joprojām nedaudz drebēdama, Eila nokāpa no Vīnijas muguras. Jon­dalars, Taluts un Raneks bija notupušies pie bullēna.

-    Jondalara pīķis ir ietriecies vienā kakla pusē un izgājis cauri rīklei. Tas viens pats būtu nogalinājis bulli, bet arī tevis mestais pīķis, Eila, būtu to nobeidzis. Es pat neredzēju, kā tu uzradies, - Taluts ar nelielu sajūsmu uzlielīja jauno mednieci par viņas varoņdarbu. - Tavs pīķis ietriecās dziļi, tieši cauri viņa ribām.

-     Bet, Eila, tā darīt bija bīstami. Tevi varēja savainot, - Jondalars aizrādīja. Vīrieša balsī bija saklausāmas dusmas, bet tā bija reakcija pēc bailēm, ko viņš bija izjutis pēc tam, kad saprata, ko Eila bija izdarījusi. Tad, paskatījies uz Talutu, Zelandoni vīrs norādīja uz trešo pīķi. - Kam pieder šis pīķis? Tas bija labi izmests, iegāja dzīvniekam dziļi krūtīs un arī būtu viņu apstādinājis.

-    Tas ir Raneka piķis, - Taluts apstiprināja.

Jondalars pagriezās pret tumšādaino virieti, un viņi viens otru nomē­rīja skatieniem. Viņu starpā varēja valdīt nesaskaņas, sāncensība varēja abus padarīt par pretiniekiem, bet viņi bija pirmie cilvēki, kas apdzīvoja skaisto, skarbo un pirmatnējo zemeslodi un apzinājās, ka izdzīvošana ir atkarīga no savstarpējās sadarbības.

-     Esmu tev pateicību parādā, - Jondalars atzina. - Ja mans pīķis nebūtu trāpījis, es tev būtu pateicies par savas dzīvības glābšanu.

-     To tev nāktos darīt tikai tad, ja arī Eila būtu aizmetuši garām. Bizons tika trīsreiz nogalināts. Tam nebija nekādu iespēju nesties tev virsū. Šķiet, ka tev ir lemts palikt dzīvam. Tev paveicies, draugs; droši vien Māte tevi sargā. Vai tev visā tā veicas? - Raneks, to pajautājis, pavērās Eilā ar pielūgsmes pilnu skatienu un ne tikai.