Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-      Grūtākais būs iedzīt bizonus aiz sētas, - Taluts ieminējās. - Ja iedabūsim tur iekšā kaut vienu, tad pārējie droši vien tam sekos. Bet, ja viņiem izdosies aizkļūt sētai garām un skraidīt uz riņķi tajā mazajā teritorijā tur galā, tad viņi dosies uz upi. Upe šeit ir strauja, daži zvēri var netikt tai pāri, bet mums tas neko nedos. Tā mēs viņus zaudēsim. Tādā gadījumā labākais, uz ko varam cerēt, ir atrast kādu noslīkušu bizona rumpi tur, upes lejtecē.

-     Tādā gadījumā mums viņiem ir jānobloķē ceļš, - Talija ierosināja. - Nedrīkst ļaut tiem tikt garām slazdam.

-     Bet kā to izdarīt? - Dīgija interesējās.

-     Mēs varētu uzbūvēt vēl vienu sētu, - Frabeks izteica ideju.

-     Kā tu zini, ka bizons, nonācis pie sētas, nepagriezīsies uz upes pusi? - Eila jautāja.

Frabeks viņu uzlūkoja ar nicinošu skatienu, bet Taluts paspēja ieru­nāties pirmais:

-    Tas ir labs jautājums, Eila. Turklāt šeit, tuvumā, nav vairs materiāla, lai uzbūvētu vēl kādu sētu, - Taluts prātoja.

Frabeks dusmīgi noskatīja Eilu no galvas līdz kājām. Vīrietis jutās tā, it kā Eila būtu viņu nostādījusi muļķa lomā.

-    Jebkas, ko mēs varētu izmantot ceļa bloķēšanai, būtu noderīgs, bet, manuprāt, kādam jāstāv tur un jādzen viņi iekšā. Tas varētu būt ļoti bīstams uzdevums, - Taluts turpināja.

-    Es tur stāvēšu. Tā ir laba vieta, kur varētu izmantot pīķu metēju, par kuru es tev stāstīju, - Jondalars pieteicās, rādīdams neparasto me­dību ieroci. - Šis ierocis var pīķi aizmest ne tikai tālāk, bet piešķir tam daudz lielāku spēku nekā ar roku mestajam. Ja precīzi nomērķē, tuvā attālumā izmestais pīķis var dzīvnieku nekavējoties nogalināt.

-    Vai tā ir taisnība? - Taluts apvaicājās, ar jaunu interesi paskatīda­mies uz Jondalaru. - Mums vēlāk būs par to vēl jāparunā, bet, jā, ja vēlies, vari ieņemt to vietu. Domāju, ka arī man tur vajadzētu stāvēt.

-     Un arī man, - Raneks piebalsoja.

Saraucis pieri, Jondalars paskatījās uz tumšādaino, smaidošo vīrieti. Viņš nebija pārliecināts, ka vēlas stāvēt kopā ar vīrieti, kas izrādīja tik acīmredzamu interesi par Eilu.

-    Arī es tur stāvēšu, - Talija piebalsoja. - Bet mums drīzāk vajadzētu izveidot atsevišķas kaudzes, aiz kurām stāvēt, nevis būvēt vēl vienu sētu.

-     Vai aiz kurām aizbēgt, - Raneks pajokoja. - Kāpēc tu domā, ka bizoni galu galā nedzīsies mums pakaļ?

-     Kas attiecas uz pakaļdzīšanos, esam izlēmuši, ko darīt, kad dzīv­nieki šeit ieradīsies, bet kā mēs viņus atdzīsim šurp? - Taluts jautāja, pavērdamies debesīs un pārbaudīdams saules stāvokli pie tām. - No šejienes ir tāls ceļš, lai nokļūtu bizoniem aizmugurē. Mums vairs nav palicis tik daudz laika.

Eila ar vairāk nekā lielu interesi bija tvērusi katru vārdu. Jaunā sie­viete atcerējās, kā bija klausījusies klana mednieku plānos, īpaši pēc tam, kad bija sākusi medīt ar lingu, bieži vēlēdamās, kaut arī pati va­rētu šajās sarunās piedalīties. Šoreiz Eila pati bija viena no mednie­kiem. Viņa pamanīja, ka Taluts bija ieklausījies viņas iepriekš izteiktajā komentārā, un atcerējās, cik labprāt visi bija piekrituši viņas piedāvā­jumam izlūkot bizonu baru. Tas jauno sievieti iedrošināja izteikt vēl vienu priekšlikumu.

-    Vīnija ir laba dzinēja, - Eila ierunājās. - Es jau daudzkārt Vīnijas mugurā esmu dzinusi zvēru barus. Varu apjāt apkārt baram, atrast Barzeku un pārējos un drīz vien atdzīt bizonus uz šejieni. Jūs gaidīsiet šeit un iedzīsiet tos slazdā.

Taluts paskatījās uz Eilu, tad uz pārējiem medniekiem un atkal uz Eilu. - Vai esi pārliecināta, ka spēsi to izdarīt? -Jā-

-     Kā tu nokļūsi viņiem aiz muguras? - Talija interesējās. - Līdz šim jau dzīvnieki noteikti būs saoduši, ka mēs šeit esam, un vienīgais iemesls, kāpēc tie nav vēl aizgājuši, ir tāpēc, ka Barzeks un jaunieši ir viņus iesprostojuši. Kas lai zina, cik ilgi vēl viņiem izdosies tos no­turēt? Vai tu bizonus neaizdzlsi uz nepareizo pusi, ja dosies pie tiem no šis puses?

-    Es tā nedomāju. Bizoni nepievērš lielu uzmanību zirgam, bet apjāšu apkārt, ja tā vēlaties. Zirgs spēj paskriet daudz ātrāk, nekā jūs varat aiziet kājām, - Eila bilda.

-     Viņai ir taisnība! Neviens to nevar noliegt. Eila var daudz ātrāk apjāt tiem apkārt ar zirgu, nekā mēs spētu apiet kājām, - Taluts atzina un tad koncentrējies sarauca pieri. - Talij, domāju, ka mums jāļauj viņai to darīt tā, kā jau šī medniece darījusi to agrāk. Ja medības neizdodas, vai tad tam ir kāda nozīme? Gaļa mums noderētu, it īpaši garajā un smagajā ziemas laikā, tā bagātinātu mūsu uzturu, bet mēs jau esam uzkrājuši pietiekamu daudzumu pārtikas. Tāpēc īpaši necietīsim, ja šo­reiz neizdosies.

-    Taisnība, bet mēs esam šeit paveikuši smagu darbu.

-     Nebūs jau pirmā reize, kas būsim paveikuši smagu darbu, bet at­griezīsimies tukšām rokām. - Taluts atkal ieturēja pauzi. - Pats sliktā­kais, kas var notikt, - mēs pazaudēsim ganāmpulku, bet, ja izdosies, tad pirms tumsas iestāšanās jau dzīrosim ar bizona cepeti un no rīta dosimies mājās.

Talija pamāja. - Labi, Talut. Darīsim pa tavam prātam.