Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad viņas bija sasniegušas nākamo upi un pagriezušās uz austru­miem, Eila palēnināja Vīnijas soli un ļāva zirdziņam atpūsties, bet pat ķēves lēnā gaita bija daudz ātrāka par parastu cilvēka soli vai vien­mērīgu skrējienu, tāpēc abas sievietes ātri virzījās uz priekšu. Tālāk apvidus ātri mainījās, apkārtne kļuva skarbāka un pakāpeniski ari kal­naināka. Latija bija pārsteigta, kad Eila apstājās un norādīja uz upes pretējo krastu, kur tai pievienojās pieteka un izveidoja platu V burta formu. Meitene nebija cerējusi tik ātri šo pieteku ieraudzīt, bet Eila bija pamanījusi ūdens mutuļošanu un bija jau to gaidījusi. No tās vietas, kur abas sievietes stāvēja, bija redzamas lielas granīta klintis: viena izrobota klints pārkare liecās pāri upei, izveidodama krauju, un vēl divas, kas atradās šajā krastā, upes augštecē izlīdzinoties veidoja leņķi.

Dodoties uz priekšu gar upes krastu, viņas ievēroja, ka pret granīta klintīm krauja pagriežas prom, un, sasniegušas pirmo klinti, jājējas ieraudzīja, ka abām klintīm pa vidu tek upīte. Pēc kāda laika, kad abas pajāja garām granīta klintīm, kas stiepās gar abiem upes krastiem, Eila pamanīja vairākus tumšus, pinkainus bizonus, kas ganījās upes krastā un mielojās ar vēl joprojām zaļo grīšļa zāli un niedrēm. Viņa pacēla roku un iečukstēja Latijai ausī:

-     Nerunā skaļi, tikai skaties.

-     Re, kur tie ir! - Latija klusi iesaucās, cenzdamās savu sajūsmu kontrolēt.

Pagriezusi galvu uz vienu, tad uz otru pusi, Eila saslapināja pirkstu un pacēla to gaisā, lai noteiktu vēja virzienu. - Vējš pūš no bizonu pu­ses. Labi. Negribu viņus iztraucēt, līdz būsim gatavi medīt. Bizoni pazīst zirgus. Vīnijas mugurā mēs piekļūsim tiem tuvāk, bet ne ļoti tuvu.

Vadīdama zirgu, Eila uzmanīgi apjāja apkārt bizonu baram, lai pār­baudītu, kas notiek upes augštecē un, visu izpētījusi, apmierināta at­griezās atpakaļ. Kāda liela, veca bizonu mātīte gremodama pacēla galvu un viņas ieraudzīja. Viņas kreisā raga gals bija laika gaitā nolūzis. Kamēr abas jātnieces, elpu aizturējušas, sēdēja Vīnijai mugurā, Eila palēnināja ķēves gaitu un ļāva tai iet dabiskā solī. Zirgs apstājās, nolieca galvu un apēda pāris zāles stiebru. Zirgi parasti neēd, kad nervozē, tāpēc šī darbība bizonu mātīti nomierināja. Ari viņa pati atsāka mieloties. Cik vien ātri spēdama, Eila apvadīja Vīniju apkārt bizonu bariņam un auļos aiznesās prom - lejup gar upes krastu. Sasniegušas agrāk pama­nītās ceļa zīmes, sievietes atkal pagriezās uz dienvidiem. Pārjājušas pāri nākamajai upītei, viņas apstājās, lai padzirdītu Vīniju un arī pašas padzertos, un pēc tam turpināja ceļu uz dienvidiem.

Mednieku bariņš bija tikko šķērsojis pirmo strautu, kad Jondalars pamanīja, ka Skrējējs rausta pavadu pretim putekļu mākonim, kas nāca viņu virzienā. Piesitis Talutam pie pleca,* Zelandoni vīrietis norādīja putekļu mākoņa virzienā. Vadonis paskatījās uz priekšu un ieraudzīja Eilu un Latiju Vīnijai mugurā auļojam viņiem pretim. Medniekiem ilgi nebija jāgaida, līdz zirgs un jātnieces jau atradās viņu vidū un, ķēvei saslejoties pakaļkājās, apstājās. Kad Taluts palīdzēja Latijai nokāpt no zirga, smaids meitenes sejā bija jūsmīgs, acis mirdzēja un vaigi no sa­traukuma bija piesārtuši. Kad visi bija sastājušies apkārt, Eila pārmeta kāju un noslīdēja no Vīnijas muguras.

-     Vai jūs to nevarējāt atrast? - Taluts apjautājās, izteikdams skaļi visu pārējo bažas. Kāds cits tajā pašā laikā pateica gandrīz to pašu, tikai citā toni.

-    Viņas pat nespēja tos atrast. Nedomāju, ka skriešana pa priekšu zirga mugurā dotu kādu labumu, - Frabeks vīpsnāja.

Ar pārsteidzošu niknumu Latija viņam atbildēja: - Ko tu ar to gribi teikt, ka nevarējām tos atrast? Mēs atradām to vietu. Mēs pat redzējām bizonus!

-     Vai gribat man iegalvot, ka esat jau tur bijušas un atgriezušās atpakaļ? - vīrietis neticīgi grozīja galvu.

-    Kur tagad bizoni atrodas? - ignorēdams Frabeku un pārtraukdams viņa skarbo piezīmi, Vimezs jautāja savai māsasmeitai.

Piegājusi pie mantu groza, kas atradās pie Vīnijas kreisajiem sāniem, Latija sameklēja iegrebto kaula fragmenta karti. Tad, izņēmusi krama nazi, kas atradās makstī pie jostas, viņa apsēdās zemē un sāka kartē skrāpēt papildu zīmes.

-     Dienvidu atzars iet šeit, caur divām klintīm, - viņa skaidroja. Vi­mezs un Taluts apsēdās Latijai blakus un piekrītot māja ar galvu, bet Eila un pārējie mednieki bija sastājušies aizmugurē un apkārt. - Bizoni ganījās klinšu otrā pusē, kur upes gultne izplešas un tās krastos vēl at­rodama svaiga barība. Es redzēju četrus mazus bullēnus… - Runādama Latija kaula fragmentā iegreba četras paralēlas svītras.

-     Man šķiet, ka bija pieci, - Eila izlaboja.