Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Paskatījusies uz Eilu, Latija pamāja un iegreba vēl vienu mazu svītru. - Danug, tev bija taisnība attiecībā uz dvīņiem. Tie vēl ir pavisam jauni. Un septiņas bizonu mātītes… - Meitene atkal pacēla acis uz Eilu, lai saņemtu apstiprinājumu. Sieviete piekrītot pamāja, un Latija pievienoja septiņas paralēlas līnijas, kas bija nedaudz garākas par pirmajām. - Un tikai četrām bija mazuļi. - Kādu brīdi meitene domāja. - Tālāk vēl ga­nījās vairāki bizoni.

-     Pieci jauni bullēni, - Eila piebilda. - Divi un vēl trīs citi. Neesmu pārliecināta. Varbūt pat vairāk, mēs neredzējām.

Nedaudz nostāk no pirmās svītru grupas Latija iegreba piecas ne­daudz garākas līnijas, tad starp abām grupām pievilka vēl trīs svītras, kas atkal bija nedaudz mazākas. Pie pēdējās iezīmes rindā viņa iegreba nelielu Y ķeksīti, lai norādītu, ka ir beigusi, ka tieši tāds ir galīgais bizonu skaits, ko abas ar Eilu saskaitījušas. Latijas izdarītās atzīmes iznāca iegrebtas pa virsu citām, jau agrāk izdarītām atzīmēm, bet tam vairs nebija nozīmes. Tās savu uzdevumu bija izpildījušas.

Paņēmis kaula fragmentu no Latijas rokām, Taluts to izpētīja. Tad, paskatījies uz Eilu, iejautājās: - Tu jau droši vien nepamanīji, uz kuru pusi bizoni devās, vai ne?

-    Šķiet, ka augšup pa upes krastu. Mēs ļoti uzmanīgi apgājām apkārt ganāmpulkam, lai to neiztraucētu. Otrā pusē pēdu nebija, zāle nebija noēsta, - Eila atbildēja.

Iegrimis domās, Taluts pamāja ar galvu un ar nākamo teikumu ne­steidzās. - Tu sacīji, ka apgāji viņiem apkārt. Vai tālu gabalu augšup pret straumi? -Jā-

-    Ka es atceros, upes krasti sašaurinās, līdz beidzot pavisam izzūd; upi ieskauj augstas klintis, un nekur nav izejas. Vai pareizi?

-    Jā… bet viena izeja tomēr ir.

-    Ir?

-    Pirms augstajām klintīm krasts ir stāvs, tur aug koki - biezi, ērkš­ķaini krūmi, bet blakus klintīm ir sausa upes gultne - kā stāva taciņa. Manuprāt, tā ir izeja, - Eila skaidroja.

Saraucis pieri, vadonis paskatījās uz Vimezu, pēc tam uz Taliju un skaļi iesmējās. - Izeja ir arī ieeja! Tad, lūk, ko Mamuts teica!

Vimezs tikai uz brīdi izskatījās apjucis, tad lēnām viņa lūpas savilkās smaidā, kas norādīja uz sapratni. Talija skatījās uz abiem vīriem. Un pēc brīža ari viņas sejā atausa saprotošs smaids.

-    Nu, protams! Mēs varam doties turp, aplencot bizonu baru, izveidot lamatas, tad apiet apkārt un iedzīt bizonus lamatās, - Talija paziņoja, padarīdama to skaidru arī visiem pārējiem. - Kādam būs dzīvnieki jāuz­mana un jāvēro, lai tie no mums neaizmūk un, kamēr būvējam lamatas, nedodas pretējā virzienā - lejup pa straumi.

-    Izklausās, ka šis darbiņš varētu būt piemērots Danugam un Latijai, - Taluts konstatēja.

-     Domāju, ka arī Druvezs var viņiem palīdzēt, - Barzeks piebilda, - un, ja domājat, ka vēl kāds vajadzīgs, ari es varu turp doties.

-    Labi! - Taluts piekrita. - Barzek, tad ej. kopā ar viņiem un dodieties augšup gar upes krastu. Es zinu kādu ātrāku ceļu, kā nokļūt bizoniem aiz muguras. No šejienes mēs iesim pa īsāko ceļu. Jūs turiet viņus ap­lenkumā un, tiklīdz būsim uzbūvējuši lamatas, tā apiesim tiem apkārt un palīdzēsim jums iedzīt zvērus slazdā.

7

Izžuvušie upes krasti bija sakaltušu dubļu un akmeņu putra, kas stiepās cauri stāvai, kokiem un krūmiem apaugušai kalna nogāzei. Tie veda līdz pašai apakšai, kur starp klintīm ieslodzītā upe ar mutuļo­jošu straumi izlauzās ārā un veidoja zemus ūdenskritumus un krāces. Tiklidz Eila bija nostājusies uz savām kājām, tā devās pakaļ zirgiem. Gan Vīnija, gan Skrējējs bija pieraduši pie stāvas takas, jo tāda bija vedusi uz Eilas alu - ielejā, kur viņa dzīvoja; abi zirgi nokāpa lejā bez mazākajām problēmām.

Eila noņēma no Vīnijas muguras vācamo grozu siksnas, lai ķēve va­rētu brīvi ganīties. Bet Jondalars uztraucās par pavadas noņemšanu no Skrējēja kakla, jo vēl ne viņš, ne Eila bez tās nespēja kumeļu kontrolēt; tas jau bija kļuvis pietiekami vecs un varētu sākt niķoties tad, kad viņam tas ienāk prātā. Tā kā pavada netraucēja Skrējējam ganīties, Eila piekrita to atstāt viņam ap kaklu, tomēr jaunajai sievietei labāk būtu paticis dot kumeļam pilnīgu brīvību. Šis fakts lika Eilai apzināties starpību starp Skrējēju un viņas ķēvi. Vīnija bija allaž nākusi un gājusi, kā Eila bija to vēlējusies, bet viņa bija pavadījusi kopā ar ķēvi visu savu laiku - neviena cita jau nebija. Skrējējam bija Vīnija un tāpēc arī mazāks kontakts ar Eilu. Jaunā sieviete nodomāja: "Varbūt man vai Jondalaram vajadzētu vairāk laika pavadīt kopā ar Skrējēju un censties viņu mācīt."