Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pārvilkusi silto jaku pāri galvai un atmetusi kapuci, Eila lūkojās uz pavardu rindu. Pie paša pēdējā - Sumbra - pavarda viņa ieraudzīja

Dīgiju stāvam blakus uguns liesmām, ķemmējam kastaņbrūno matu rotu, savijam tos mezglā un runājamies ar kādu, kas sēdēja uz gultas paaugstinājuma. Pāris pēdējo dienu laikā Eila un Dīgija bija kļuvušas labas draudzenes un parasti no rītiem kopā devās pastaigā. Iesprau­dusi matos no kaula izgatavoto sprādzi - garu, tievu veidojumu, kas izgatavots no mamuta ilkņa un gludi nopulēts, - Dīgija pamāja Eilai un parādīja žestu "Pagaidi mani, iešu kopā ar tevi".

Blakus Mamuta pavardam Tronija sēdēja uz gultas un zīdīja Hartalu. Sieviete Eilai uzsmaidīja un pamāja, lai pienāk klāt. Eila iegāja terito­rijā, kuru dēvēja par Ziemeļbrieža pavardu, apsēdās blakus Tronijai un noliecās, lai pamīlinātos un pakutinātu mazo bēbi. Kādu brīdi mazais ļāvās, ķiķināja un spārdīja savas sīkās kājeles, bet pēc tam atkal pie­vērsās mātes krūtij.

-     Viņš jau tevi pazīst, Eila, - Tronija sacīja.

-     Hartals ir laimīgs un veselīgs bērns. Viņš ātri aug. Kur ir Nuvija?

-      Manuvs viņu tā paagrāk izveda ārā. Viņš tik ļoti palīdz man ar bērniem, priecājos, ka viņš atnāca dzīvot pie mums. Tornekam ir māsa, pie kuras viņš būtu varējis palikt. Jaunie un vecie vienmēr labi satiek, bet Manuvs gandrīz visu savu laiku pavada ar mazo meiteni un nespēj viņai neko atteikt. īpaši jau tagad, kad gandrīz vai viņu zaudējām. - Jaunā māmiņa pacēla zīdaini klēpī, lai paklapētu tam pa muguriņu, tad atkal pagriezās pret Eilu. - Man vēl nav bijusi iespēja aprunāties ar tevi divatā. Gribēju tev vēlreiz pateikties. Mēs visi esam tik pateicīgi… Es ļoti baidījos, ka viņa… Man joprojām rādās slikti sapņi. Es pati nezināju, ko darīt. Es patiešām nezinu, ko būtu iesākusi, ja tevis šeit nebūtu bijis. - Tronijai aizlūza balss, jo acīs saskrēja asaras.

-     Tronij, tā nerunā. Nevajag pateikties. Tas ir mans… es nezinu to vārdu. Man ir… nepieciešamās zināšanas…

Eila redzēja Dīgiju nākam caur Dzērves pavardu un pamanīja, ka Fralija skatās uz viņu. Ap acīm Fralijai bija tumši loki, un sieviete šķita pārāk nomocījusies. Eila bija Fraliju vērojusi un konstatējusi, ka viņai jau ir pārāk ilgs grūtniecības laiks, lai no rītiem vairs nejustu nelabumu, tomēr Fralija vēl joprojām vēma un ne tikai no rītiem. Eila bija gribējusi sievieti pamatīgāk izmeklēt, bet, kad bija par to ieminējusies, Frabeks bija sacēlis lielu kņadu. Viņš apgalvoja, ka Eilas palīdzība aizrīšanās ga­dījumā vēl nepierādot to, ka viņa ko sajēdzot no dziedniecības. Frabeks neticēja Eilas vārdiem un baidījās, ka svešā sieviete varētu dot Fralijai kādu sliktu padomu. Tas sagādāja Krouzijai papildu iemeslu strīdam. Beidzot, lai pārtrauktu vīra un mātes ķīviņus, Fralija paziņoja, ka jūtas labi un viņai nav ar jauno dziednieci jārunā.

Eila uzmundrinoši uzsmaidīja nabaga sievietei un, pa ceļam paņē­musi tukšu ūdens somu, kopā ar Dīgiju devās uz velēnu mītnes izeju. Izgājušas cauri Mamuta pavardam, abas sievietes iegāja Lapsas pavarda teritorijā, kur Raneks viņas ar acīm pavadīja. Eilai radās nojauta, ka vīrietis novēro, kā viņa iziet cauri Lauvas pavardam, pēc tam ēdiena gatavošanas vietai, līdz sasniedza velvēto izeju; viņai bija jāapspiež liela vēlme atskatīties atpakaļ.

Pastumjot malā durvju ailas priekškaru, jaunā sieviete samirkšķināja acis no skaidrajās, zilajās debesis spīdošās spilgtās saules negaidītā spožuma. Bija viena no tām siltajām, patīkamajām rudens dienām, kas nāca kā reta dāvana un bija jāsaglabā atmiņā, jo drīz vien sāks pūst saltais ziemas vējš, sāks trakot vētras un spalgais sals kļūs par ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Eila atzinīgi pasmaidīja un pēkšņi atcerējās, kaut arī gadiem ilgi nebija par to domājusi, ka Uba bija piedzimusi tieši šādā dienā - tajā pirmajā rudenī, pēc tam kad Bruņa klans bija viņu atradis.

Velēnu mītne un nolīdzinātā teritorija tās priekšā bija izveidota ap­mēram nogāzes vidū - ar skatu uz rietumiem. No mitekļa ieejas pavērās plašs skats; Eila kādu brīdi stāvēja un vēroja ainavu. Vizuļodama un mirgodama upe klusi čaloja saules un ūdens savstarpējā rotaļā. Pāri upei dūmakas klātā tālienē Eila pamanīja līdzīgu stāvu nogāzi. Plato, straujo upi, kas lauza ceļu cauri plašajām, atklātajām stepēm, no abiem krastiem ieskāva erodētas augsnes vaļņi. No noapaļotās plato virsmas līdz pat lejā esošajai upes gultnei smalko lesa augsni izvagoja dziļas aizas, kas bija radušās lietus, kūstošā sniega un ziemeļu lielā ledāja pavasara plūdu rezultātā. Zemākajā nogāzes daļā dažas zaļas lapegles un priedes, izkaisītas starp bezlapu zemu krūmu puduriem, vientu­līgi stāvēja taisnas un nelokāmas. Lejup pa straumi abos upes krastos auga kaķastes, kas bija sajaukušās ar niedrēm un grīšļiem. Augšup pret straumi Eilas skatu aizsedza upes līkums, bet Vīnija un Skrējējs bija redzami, tie ganījās sausajā, sagūlušajā kūlā un izcēlās uz nabadzīgās un trūcīgās ainavas fona.