Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Klana ļaudīm toreiz bija lielākas smadzenes nekā viņu pēctečiem; viņiem nepiemita mazāks intelekts, tikai tas bija citāds. Viņi mācījās no atmiņām, kas bija nedaudz līdzīgas instinktam, tikai apzinātākas; jau no dzimšanas viņu lielo smadzeņu rievās bija uzkrātas senču zināšanas. Viņiem nebija jāapgūst jaunas zināšanas un iemaņas, lai izdzīvotu, šie ļaudis to visu atcerējās. Jau bērnībā viņiem bija tikai jāatgādina tas, ko viņi jau zināja, - tā klana ļaudis apguva zināšanas. Pieauguši viņi jau saprata, kā smelties no uzkrātajām zināšanām.

Klana ļaudis viegli atcerējās, bet viss jaunais tika uztverts ar lielām grūtībām. Tiklīdz kas jauns tika apgūts - vai izprasts kāds nezināms jēdziens, vai pieņemts līdz šim nebijis uzskats -, viņi to vairs nekad neaizmirsa un šīs atmiņas nodeva nākamajām paaudzēm, tikai paši viņi ļoti lēni mācījās un mainījās. Kad Iza skoloja Eilu zāļu sievas gudrībās, viņai vajadzēja iemācīties saprast, ja ne izprast, šo atšķirību starp di­vām ļaužu grupām. Dīvainā jaunā meitene nespēja atcerēties tik labi kā klana ļaudis, bet visu jauno viņa apguva daudz ātrāk.

Ridags pateica kādu vārdu. Eila uzreiz to nesaprata. Tad viņa to ap­jauta - tas bija viņas pašas vārds! Viņas vārds tika izrunāts tik pazīs­tamā veidā - tā klana ļaudis mēdza to izrunāt.

Tāpat kā viņi, ari bērns nespēja pilnībā apgūt runu; viņš varēja iz­runāt dažas svarīgas skaņas, kas bija nepieciešamas, lai atdarinātu to ļaužu valodu, ar kuriem dzīvoja kopā. Tās bija tās pašas skaņas, kuras arī Eilai sakarā ar pieredzes un treniņa trūkumu bija grūti izrunāt. Tas bija saistīts ar klana ļaužu un viņu priekšteču ierobežoto balss saišu attīstību un novedis viņus pie bagātīgas un saprotamas žestu un zīmju valodas, lai izteiktu savas kultūras gudrās un vispusīgās domas. Ridags saprata Citus - ļaudis, ar kuriem viņš dzīvoja kopā; viņš saprata valodas ideju. Viņš tikai nespēja izteikties tā, lai citi viņu saprastu.

Pēkšņi puika demonstrēja to pašu žestu, ko vakar bija rādījis Nezijai; viņš nosauca Eilu par "māti". Jaunā sieviete sajuta savu sirdi sitamies ātrāk. Pēdējais, kurš šo zīmi bija viņai rādījis, bija viņas dēls, un Ridags izskatījās tik līdzīgs Durkam, ka uz brīdi Eila šajā puikā ieraudzīja savu dēlu. Viņa gribēja ticēt, ka Ridags ir viņas dēls, un izmisīgi vēlējās viņu ieskaut savās rokās, apkampt un saukt vārdā. No satraukuma trīcēdama, Eila aizvēra acis un ar pūlēm apspieda sevī vēlēšanos pasaukt viņu.

Kad Eila atvēra acis, Ridags viņu vēroja ar zinošu, senatnīgu un ilgu pilnu skatienu, it kā puika nojaustu un zinātu, ka arī viņa zēnu saprot. Lai kā arī Eila to vēlētos, Ridags nebija Durks. Viņš nekādā ziņā nebija Durks, tāpat kā Eila nebija Dīgija; viņš bija viņš pats. Atguvusi saval­dīšanos, Eila dziļi ievilka elpu.

-    Ridag, vai gribi vēl kādu vārdu iemācīties izteikt ar žestiem? - viņa jautāja.

Puika dedzīgi pamāja.

-     No vakardienas tu atceries žestu "māte"…

Zēns atbildēja, vēlreiz atkārtodams to žestu, kas tik ļoti bija aizkus­tinājis Neziju… un viņu pašu.

-    Vai zini šo? - Eila apjautājās, parādīdama sveiciena žestu. Jaunā sieviete redzēja, kā Ridags pūlas atcerēties to, ko jau gandrīz zināja.

-     Tas ir sveiciens un nozīmē "labrīt" vai "sveiki". Bet šis, - Eila to atkārtoja vēlreiz ar nelielu niansi, - nozīmē: "vecāks cilvēks runā ar jaunāku".

Ridags saviebās, tad atkārtoja žestu un pēc tam uzsmaidīja ar pār­steidzošu smaidu. Atkārtojis abus žestus, viņš brīdi padomāja un parā­dīja ari trešo, pēc tam jautājoši paskatījās Eilā, nebūdams pārliecināts, ka patiešām ir to parādījis.

-Jā, pareizi, Ridag! Esmu sieviete, tāpat kā mamma, un tā tu sveicini mammu. Tu to patiešām atceries!

Nezija redzēja, ka Eila ir kopā ar Ridagu. Puika bija pāris reižu radī­jis viņai lielu satraukumu, kad bija aizmirsies un centies izdarīt pārāk daudz, tāpēc Nezija vienmēr uzmanīja viņa atrašanās vietu un darbības. Viņu piesaistīja jaunās sievietes un zēna saprašanās, sieviete centās vērot un saprast, ar ko viņi nodarbojas. Pamanījusi Nezijas ziņkārīgo un bažīgo skatienu, Eila viņu pasauca.

-     Es rādu Ridagam klana - mātes ļaužu - valodu, - Eila skaidroja,

-    tāpat kā to vārdu, ko viņš iemācījās vakar.

Ar platu smaidu, kas atklāja lielākus zobus nekā šejienes ļaudīm, Ridags parādīja Nezijai piesardzīgu žestu.

-    Ko tas nozīmē? - viņa jautāja, skatīdamās Eilā.

-     Ridags saka: "Labrīt, māt!" - jaunā sieviete skaidroja.

"Labrīt, māt?" Arī Nezija centās atkārtot attāli līdzīgu žestu, ko Ri­dags viņai tikko bija parādījis. - Tas nozīmē: "Labrīt, māt"?

-     Nē. Apsēdies! Es tev parādīšu. Šis, - Eila parādīja žestu, - nozīmē "Labrīt", un šādi, - viņa parādīja to pašu žestu ar nelielu niansi, - nozīmē "Labrīt, māt". Tādu žestu var rādīt arī man. Tas nozīmē - "sieviete, kurai ir bērns". Tev būtu jārāda šādi, - Eila atkal parādīja žestu ar citu niansi, lai pateiktu: "Labrīt, bērns!" - Un šis, - Eila turpināja, rādīdama citas variācijas, - lai pateiktu: "Labrīt, mans dēls!" Vai saproti?