Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eilas redze noskaidrojās, un viņa ieraudzīja sevi skatāmies divas uz­trauktas sejas, abi bija gara auguma vīrieši: viens - jauns un skaists, otrs - vecs un gudrs. Jondalaram rokā bija degošs skals no pavarda, lai palīdzētu viņai pamosties. Piecēlusies sēdus, Eila centās pasmaidīt.

-    Vai tagad ar tevi viss kārtībā? - Mamuts apjautājās.

-    Jā. Jā. Piedodiet, ka pamodināju jūs! - Eila atvainojās, pāriedama uz Zelandoni valodu, aizmirsusi, ka vecais vīrs šo valodu nesaprot.

-    Mēs parunāsimies vēlāk, - Mamuts sacīja, sirsnīgi uzsmaidīdams, un atgriezās savā gultā.

Eila pamanīja, ka pārējo aizņemto gultu priekškari nolaižas, kad viņa ar Jondalaru iekārtojās atpakaļ gultā, un jutās nedaudz nokaunējusies, ka bija radījusi tādu kņadu. Ieritinājusies Jondalaram pie sāniem, no­likusi galvu zem vīrieša pleca, Eila bija pateicīga par viņa siltumu un klātbūtni. Viņa jau atkal gandrīz iemiga, kad pēkšņi jaunās sievietes acis atkal plaši atvērās.

-     Jondalar, - viņa čukstēja, - kā Mamuts zināja, ka sapņoju par saviem dēliem, ka viens brālis nogalina otru?

Bet Jondalars jau bija aizmidzis.

5

Eila satrūkusies pamodās, tad palika mierīgi guļam un ieklausījās. Viņa atkal dzirdēja skaļu vaidu. Izklausījās, ka kādam ļoti sāp. Noba­žījusies jaunā sieviete pabīdīja malā priekškaru un paskatījās apkārt. Krouzija stāvēja ejā blakus sestajam pavardam ar izplestām rokām, it kā izmisīgi ko lūgdama, lai ar šādu žestu izraisītu līdzjūtību.

-     Viņš būtu gatavs iedurt man krūtīs! Viņš mani nogalinātu! Viņš būtu gatavs sarīdīt manu meitu pret mani! - Piespiedusi rokas pie krū­tīm, Krouzija kauca tādā balsī, it kā kāds viņu galētu nost. Vairāki cilvēki sastājās apkārt. - Es viņam atdodu savu meitu, kas nākusi no manām miesām…

-     Atdod! Tu man neesi neko atdevusi! - Frabeks auroja. - Es tev samaksāju līgavas pūru par Fraliju.

-     Tā bija niecīga samaksa! Es par viņu būtu varējusi dabūt daudz vairāk, - Krouzija atcirta; sievietes vaimanas vairs nebija tik sirdi plo­sošas, kā bija bijuši iepriekšējie sāpju kliedzieni. - Viņa pie tevis atnāca ar diviem bērniem. Tas bija pierādījums par Mātes labvēlību. Tu ar savu nožēlojamo atlīdzību mazināji viņas vērtību. Un arī bērnu vērtību. Un tagad tik paskaties uz viņu! Viņa jau atkal ir svētīta. Es tev viņu atdevu tikai aiz laipnības, savas labās sirds dēļ…

-    Jo neviens cits Krouziju pie sevis neņemtu, pat ne ar viņas divreiz svētīto meitu, - kāda balss turpat blakus ierunājās.

Eila pagriezās, lai redzētu, kas to bija teicis. Viņai pretim smaidīja jauna sieviete, kas vakar vakarā bija ģērbusies skaistajā, sarkanajā tu- nikā.

-    Ja esi plānojusi ilgāk pagulēt, tad neņem viņus galvā, - Dīgija sacīja. - Šodien viņi tā agrāk sākuši.

-     Nē. Es celšos, - Eila izlēma. Paskatījusies apkārt, viņa ieraudzīja, ka gulta ir tukša. Izņemot abas sievietes, neviena cita tuvumā nebija. Jondalars piecēlies. Atradusi drēbes, Eila sāka ģērbties. - Pamodos, do­māju, ka sieviete ievainota.

-     Neviens nav ievainots. Vismaz ne tā, ka varētu ko redzēt. Bet man ir žēl Fralijas, - Dīgija sacīja. - Nav patīkami, ja tevis dēļ notiek nemitīgi strīdi.

Eila pašūpoja galvu. - Kāpēc viņi kliedz?

-     Nezinu, kāpēc viņi visu laiku strīdas. Droši vien abi grib iegūt Frali­jas labvēlību. Krouzija kļūst veca un nevēlas, lai Frabeks apdraudētu vi­ņas ietekmi, bet Frabeks ir stūrgalvīgs. Agrāk viņam nekā daudz nebija, un tagad viņš negrib zaudēt iegūto. Kaut ari līgavas pūra maksa bija zema, Fralija viņam nodrošināja jaunu stāvokli. - Eila bija acīmredzami ieinteresēta viņas stāstā, tāpēc Dīgija apsēdās uz gultas un turpināja runāt, kamēr Eila ģērbās.

-     Tomēr man nešķiet, ka Fralija varētu viņu pamest. Par spīti tam, ka Frabeks dažkārt var būt visai nejauks, manuprāt, viņai viņš patīk. Viņai nemaz nebija tik viegli atrast kādu vīrieti - tādu, kas vēlētos pieņemt arī viņas māti. Visi bija redzējuši, kā tas bija pirmajā reizē, neviens negribēja paciest Krouziju. Vecā sieva var kliegt, ko vien grib, par meitas atdošanu. Tomēr viņa pati samazināja Fralijas vērtību. Man nu gan nepatiktu, ja es tā tiktu raustīta uz abām pusēm. Bet man ir paveicies. Pat ja es pati gribētu nodibināt jaunu apmetni, nevis to darīt kopā ar brāli, Talija vienmēr būtu laipni gaidīta.

-     Māte ies tev līdzi? - Eila izbrīnīti jautāja. Viņa saprata to, ka sie­viete var pārcelties uz vira klanu, bet ņemt līdzi māti - tas bija kaut kas jauns.

-     Kaut viņa varētu nākt man līdzi! Bet nedomāju, ka viņa to darīs. Manuprāt, viņa labprātāk paliks šeit. Es viņu par to nevainoju. Daudz labāk ir būt savas apmetnes vadonei nekā citas apmetnes vadones mā­tei. Tomēr man viņas pietrūks.

Eila aizgrābti klausījās. Viņa nesaprata pusi no tā, ko Dīgija stāstīja, bet nebija pārliecināta, vai pareizi ir sapratusi ari otru pusi.

-     Ir tik skumji pamest māti un savu cilti, - Eila piebilda. - Bet tev drīz būs savs vīrietis?