Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     0 jā! Nākamvasar. Tas notiks Vasaras sapulces laikā. Māte beidzot visu ir nokārtojusi. Viņa pieprasīja tik lielu līgavas pūra samaksu, es baidījos, ka otra puse to nekad nespēs dot, bet viņi piekrita. Zini? Ir tik grūti gaidīt. Ja vien Branagam nebūtu tagad jādodas projām. Bet viņa ļaudis viņu gaida. Viņš tiem apsolīja drīz atgriezties…

Abas jaunās sievietes, draudzīgi sarunājoties, devās uz velēnu mītnes izeju. Dīgija čaloja, bet Eila ieinteresēta klausījās.

Gaitenī bija vēsāks, un tikai tajā brīdī, kad izejas priekškars tika pacelts, Eila saprata, ka pa nakti temperatūra krietni vien pazeminā­jusies. Salts vējš iepūta Eilai matos un ar pēkšņu brāzmu parāva ieejai priekšā piekārto smago mamuta ādas priekškaru. Pa nakti bija sasnigusi plāna, pūkaina sniega kārtiņa. Spēcīga pretvēja pūsma, pacēlusi gaisā trauslās sniegpārslas, sadzina tās bedrēs un iedobēs, tad izpūta ārā vēja sanestos sniega graudiņus un aiztrauca tos tālāk pa atklāto līdzenumu. Eilas sejā iedzēla asi, nelieli krikumi.

Tomēr velēnu mītnes iekšienē bija daudz siltāks nekā alā. Jaunā sie­viete bija uzvilkusi biezo jaku tikai tad, kad devās laukā; ja viņa būtu palikusi iekšā, tad šis siltais apģērba gabals nebūtu bijis vajadzīgs. Eila izdzirdēja Vīniju iezviedzamies. Joprojām saitē piesietais kumeliņš un ķēve bija atkāpušies no cilvēkiem un viņu rosības, cik tālu vien varēja. Eila devās pie zirgiem, tad pagriezās un uzsmaidīja Dīgijai. Arī jaunā sieviete atbildēja ar smaidu un devās meklēt Branagu.

Ieraudzījusi Eilas tuvošanos, iezviedzoties un sveicienā purinot galvu, ķēve izskatījās atvieglota. Jaunā sieviete noņēma Skrējējam iemauktus un devās kopā ar zirgiem pie upes, aiz līkuma. Tiklīdz apmetne vairs nebija redzama, Vīnija un Skrējējs jutās daudz brīvāki, pēc Eilas un dzīvnieku abpusējas mīlestības apliecinājumiem zirgi sāka ganīties sau­sajā, trauslajā zālē.

Pirms došanās atpakaļ uz apmetni Eila piegāja pie krūma. Atraisījusi bikšu jostu, viņa nesaprata, kā lai, nolaižot ūdeni, nesaslapina bikšu staras. Šī problēma viņai bija sākusies kopš tā brīža, kad viņa sāka valkāt īstu apģērbu. Pagājušajā vasarā Eila pati sev bija pagatavojusi šo tērpu, noskatīdamās no tā modeļa, ko bija pagatavojusi Jondalaram, kas savukārt bija nokopēts no tām drēbēm, ko bija saplosījis lauva. Bet sieviete savas jaunās drēbes uzvilka mugurā tikai tajā dienā, kad abi devās izpētes ceļojumā. Ieraudzījis Eilai mugurā jaunās drēbes, nevis ērto ādas apmetni, ko klana sievietes parasti nēsāja, Jondalars bija ļoti iepriecināts, tāpēc viņa nolēma apmetni atstāt alā. Bet Eila vēl arvien nebija sapratusi, kā lai tiek galā ar šo neatliekamo vajadzību, un kau­nējās par to prasīt Jondalaram. Viņš bija vīrietis. Kā gan viņš varēja zināt, kas sievietei tādā gadījumā jādara?

Viņa novilka cieši pieguļošās bikses; lai to izdarītu, bija jānovelk arī apavi - augsti mokasīni, kas ieskāva kājas apakšstilbu -, tad, papletuši kājas, Eila savā ierastajā veidā pietupās pie zemes. Balansēdama uz vienas kājas, lai uzvilktu apspīlētās ādas bikses, jaunā sieviete pamanīja rāmi plūstošo upi un mainīja domas. Tā vietā Eila pār galvu novilka silto jaku un tuniku, noņēma amuletu maisiņu un devās uz upmalu. Ir jāpabeidz attīrīšanās rituāls, un viņai allaž ir patikusi rīta pelde.

Eila bija izdomājusi upē izskalot muti, noberzt seju un rokas. Viņa nezināja, kā šie cilvēki pieraduši mazgāties. Ja radās tādi piespiedu apstākļi, kad malkas kaudzi klāja sniegs un kurināmā nebija pietiekami vai vējš zēģelēja cauri alai, vai arī ūdens bija sasalis tik ciets, ka to bija grūti atskaldīt pat dzeršanai, Eila varēja iztikt bez mazgāšanās, tomēr viņai patika būt tīrai. Un kaut kur dziļi zemapziņā viņa joprojām domāja par rituālu, par šķīstīšanās pabeigšanu pēc pirmās pavadītās nakts alā - velēnu mītnē - pie Citiem.

Viņa paskatījās uz upi. Tā rāmi plūda pa savu gultni; caurspīdīga ledus kārtiņa vietām klāja upes līča stāvošo ūdeni, un pie krasta bija izveidojusies balta ledus garoza. Zemes strēle, vietumis klāta ar izbalē­jušiem un novītušiem zāles stiebriem, iestiepās upē, izveidodama rāmu dīķi krasta ieplakā. Dubļainā laukumiņā auga viens pats bērzs, kas bija izveidojies par kroplīgu krūmu.

Eila aizgāja līdz dīķim un iebrida ūdenī, salauzīdama skaisto ledus kārtiņu, kas bija izveidojusies virs stāvošā ūdens. Noelsusies no ledainā ūdens stindzinošā aukstuma, kas uzdzina spēcīgus drebuļus, jaunā sie­viete pieķērās pie trausla bērza zariņa, lai nezaudētu līdzsvaru, un de­vās tālāk straumē. Ledaini asa vēja brāzma durstīja sievietes kailo ādu, uzdzenot zosādu, un iesita matus sejā. Sakodusi klabošos zobus, Eila iebrida dziļāk. Kad ūdens jau sniedzās gandrīz līdz viduklim, viņa uz- šļakstīja ledaino ūdeni uz sejas, tad, ātri ievilkusi elpu, pietupās un iegremdējās līdz kaklam.