Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila tumsā saviebās. Tas bija jautājums, kuru viņa vēl nebija atrisinā­jusi. - Es nezinu, kāpēc sievietei katru reizi nedzimst bērni. Varbūt, lai dzimtu bērni, ir vairākas reizes jādalās Baudas veltē? Varbūt tas jādara kādā noteiktā laikā? Varbūt tas notiek tikai tad, kad vīrieša totēms ir īpaši spēcīgs, lai uzvarētu sievietes totēmu? Varbūt patiešām Māte pati izvēlas, bet viņa izvēlas konkrētu vīrieti un liek viņa vīrietībai būt īpaši spēcīgai. Vai vari droši zināt to, tieši kā Viņa izvēlas? Vai zini, kā gari tiek sajaukti kopā? Vai tie nevar sajaukties sievietē tajā brīdī, kad viņa ar vīrieti dalās Baudas veltē?

-    Nekad neesmu par to dzirdējis, - Jondalars sacīja, - bet domāju, ka tā varētu būt. - Tagad viņš bija tumsā saviebies. Vīrietis apklusa uz ilgu laiku, un Eila nodomāja, ka viņš ir aizmidzis, bet tad pēkšņi viņš atkal ierunājās: - Eila, ja tu domā pareizi, tad katru reizi, kad mēs dalāmies Mātes Baudas veltē, mēs varam tevī radīt bērniņu.

-     Arī es tā domāju, - viņa atsaucās, būdama par šo apjautu ļoti iepriecināta.

-    Tad mums tas jāpārtrauc! - Jondalars iesaucās, pēkšņi piecelda­mies sēdus.

-     Bet kāpēc? Jondalar, es gribu, lai tieši tu aizsāc manī bērniņu. - Eilas izbailes bija skaidri nojaušamas.

Jondalars pagriezās uz sāniem un viņu apskāva. - Un arī es to gribu, tikai ne tagad. Mums priekšā garš Ceļojums uz manām mājām. Tas var aizņemt gadu vai pat ilgāk. Ja gaidīsi bērniņu, tev varētu būt bīstami doties tādā ceļā.

-     Vai tad mēs vienkārši nevaram doties atpakaļ uz ieleju? - viņa jautāja.

Jondalars baidījās: ja viņi atgriezīsies ielejā, lai Eila varētu drošībā dzemdēt, viņi nekad no turienes neaizies.

-     Eila, es nedomāju, ka tā būtu laba ideja. Tev tādā brīdī nevaja­dzētu būt vienai. Es nezināšu, kā tev palīdzēt, tev būs vajadzīga citu sieviešu palīdzība. Sieviete dzemdībās var nomirt, - viņš sacīja ar sāpēs aizžņaugtu balsi. Vēl nesen viņš pats par to bija pārliecinājies.

Eila saprata, ka tā ir taisnība. Dzemdējot dēlu, viņa pati bija bijusi par mata tiesu no nāves. Bez Izas palīdzības Eila nebūtu izdzīvojusi. Šis nebija piemērotākais laiks, kad dzemdēt bērnu, pat no Jondalara ne.

-   Jā, tev taisnība, - viņa atzina, izjuzdama smagu vilšanos. - Tas var izrādīties grūti… es… es… gribētu, lai man tuvumā ir citas sievietes, - viņa piekrita.

Jondalars atkal Ugu laiku klusēja. - Eila, - viņš atkal ierunājās aizžņaugtā balsī, - varbūt… varbūt mums nevajadzētu gulēt vienā gultā… ja… Bet tā ir Mātes godināšana dalīties Viņas Baudas veltē, - viņš nomurmināja.

Kā lai Eila ticami paskaidro, ka viņiem nav jāpārtrauc dalīties Bau­das veltē? Iza bija viņu brīdinājusi: nekad nevienam šo noslēpumu par slepeno zālīti neatklāt, it īpaši vīrietim. - Nedomāju, ka mums par to vajadzētu uztraukties, - Eila sacīja. - Es jau nemaz droši nezinu, vai vīrietis ir tas, kas aizsāk bērnu, un, ja jau Lielā Zemes Māte pati to izvēlas, Viņa var to izvēlēties jebkurā laikā, vai ne?

-    Jā, un tas mani uztrauc. Tomēr, ja izvairīsimies no Viņas Baudas veltes, tas var Viņu sadusmot. Viņa gaida sevis godināšanu.

-    Jondalar, ja jau Viņa izvēlas, lai izvēlas. Ja tāds laiks pienāks, tad domāsim. Es negribētu, ka tu Viņu aizvainotu.

-    Jā, Eila, tev taisnība, - Jondalars atviegloti piekrita.

Ar nelielu nožēlu Eila nolēma turpināt dzert zālīšu uzlējumu, kas neļaus viņai palikt stāvokli, bet tajā nakti viņa sapņoja par bērniem, ka viņai būs bērniņi ar gariem, blondiem matiem un ari tādi, kas līdzinājās Ridagam un Durkam. Bija jau gandrīz pienācis rīts, kad jaunajai sievietei parādījās pavisam cits sapnis - ļaunu vēstījošs un ne no šis pasaules.

Sapnī Eilai bija divi dēli - brāļi, par kuriem neviens nevarētu uzminēt, ka viņi ir brāļi. Viens bija slaids, gara auguma un blondiem matiem kā Jondalars, otrs - vecākais - bija Durks, Eila to zināja, kaut ari viņa seja bija ēnā. Abi brāļi no pretējām pusēm tuvojās viens otram, viņi atradās tukšas, vientulīgas, vēju appūstas prērijas vidū. Eila sajuta lielu uztrau­kumu; tūlīt notiks kaut kas briesmīgs - kaut kas tāds, kas viņai bija jānovērš. Tad ar milzīgām bailēm Eila saprata - abi viņas dēli viens otru nogalinās. Piegājusi viņiem tuvāk, sieviete mēģināja tos aizsniegt, bet viņu turēja gūstā bieza, staipīga siena. Dēli jau gandrīz bija pienākuši viens otram klāt, rokas bija paceltas sitienam. Eila iekliedzās.

-     Eila! Eila! Kas tev kaiš? - Jondalars viņu purināja.

Pēkšņi viņiem blakus nostājās Mamuts. - Bērns, mosties! Mosties! - viņš sauca. - Tas bija tikai simbols, vēstījums. Mosties, Eila!

-     Bet viens no viņiem mirs! - viņa kliedza, joprojām atrazdamās sapņa varā.

-    Nav tā, kā tu domā, - Mamuts sievieti mierināja. - Tas var ari neno­zīmēt to, ka viens… brālis mirs. Tev ir jāiemācās iepazīt sapņu īsto nozīmi. Tev piemīt Talants; tas ir ļoti varens, tikai tev trūkst pieredzes.