Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila paskatījās vīrieša sejā, kas bija mīlestības pārpilna: viņa neatvai­rāmajās acīs, kas uguns atspīdumā izskatījās violetas, bet parasti bija dzidri zilā krāsā; uz garajiem, dzeltenajiem matiem, kas bija izjukuši pa zvērādām; uz spēcīgo žokli un augsto pieri, kas tik ļoti atšķīrās no bezzodainajiem klana vīru žokļiem un zemajām pierēm.

-    Kāpēc tu nogriez bārdu? - viņa jautāja, aizskardama bārdas rugājus uz viņa vaiga.

-     Nezinu. Esmu tā pieradis. Vasarā tā ir vēsāk un āda neniez. Pa­rasti ziemā to ataudzēju. Tad, kad uzturies ārā, bārda pasargā seju no aukstuma. Vai tev nepatīk, ka bārda ir noskūta?

Eila apjukumā sarauca pieri. - Ne jau man tur kāda teikšana. Bārda ir vīrieša darīšana, ja vēlas, var to audzēt vai nogriezt. Es tikai pajau­tāju, jo, pirms satiku tevi, nekad nebiju redzējusi nevienu vīrieti, kurš grieztu bārdu. Kāpēc jautā, vai man tā patīk vai ne?

-     Jautāju tāpēc, ka gribu tevi iepriecināt. Ja tev patīk bārda, tad ļaušu tai augt.

-    Tam nav nozīmes. Ne jau tava bārda ir svarīga. Svarīgs esi tu pats. Tu dod man prieku… Nē. - Viņa dusmīgi pakratīja galvu. - Tu dod man prieku… baudu… tu mani iepriecini, - Eila sevi izlaboja.

Jondalars pasmaidīja par jaunās sievietes pūlēm nejauši izskaidrot viena vārda divējādo nozīmi. - Es gribētu tev sniegt Baudas velti. - Viņš atkal pievilka Eilu sev klāt un noskūpstīja. Viņa ērti iekārtojās blakus un nogūlās uz sāna. Pārvēlies uz otriem sāniem un piecēlies sēdus, Jon­dalars paskatījās uz Eilu. - Kā pašā pirmajā reizē, - viņš sacīja. - Šeit pat ir doni, kas mūs vēros. Vīrietis paskatījās uz apgaismoto nišu, kur atradās no kaula izgrebtā Mātes figūriņa.

-     Šī ir pirmā reize… Citu apmetnē, - Eila sacīja, aizvērdama acis, izjuzdama gaidas un šī brīža svinīgumu.

Saņēmis viņas seju abās rokās, Jondalars noskūpstīja jaunās sievie­tes abus plakstiņus, tad, ilgi uz viņu skatīdamies, pie sevis domāja, ka nekad nav saticis nevienu skaistāku sievieti. Eilā bija kaut kas ekso­tisks. Viņas vaigu kauli bija augstāki nekā Zelandoni sievietēm un acis izvietotas tālāk viena no otras. Tās ieskāva biezas skropstas, kas bija tumšākas par smago, zeltaino matu rotu, kas atgādināja rudens zāli. Žoklis bija spēcīgs, un zods - nedaudz smails.

Kakla bedrītē vidēja maza rētiņa. Noskūpstot to, Jondalars sajuta, ka sieviete no baudas notrīs. Pārvēlies atpakaļ, Zelandoni vīrietis turpināja viņu vērot, tad noskūpstīja jauko, taisno degungaliņu un pilnīgās mutes vienu kaktiņu, kur parādījās smaida atblāzma.

Jondalars varēja sajust Eilas sasprindzinājumu. Tāpat kā kolibri, ne­kustīgi guļot, bet drebot no satraukuma, viņš nevarēja redzēt, bet tikai sajuta, ka Eila bija aizvērusi acis, gulēdama klusi un gaidīdama. Izbaudī­dams šo mirkli, vīrietis viņu vēroja, tad noskūpstīja muti, atvēra savējo un, ar mēli meklējot tajā ieeju, sajuta, ka Eila to pieņem. Šoreiz nebija nekādas uzstājīgas spiešanās viņas mutē, tikai maiga meklēšanās un viņa mēles pieņemšana.

Piecēlies sēdus, Jondalars ieraudzīja, ka Eila atver acis un uzsmaida. Novilcis tuniku, viņš palīdzēja to novilkt arī Eilai. Maigi viņu noguldījis, viņš noliecās, paņēma mutē tvirto krūtsgaliņu un sāka to zīst. Sieviete noelsās, kad patīkams apmierinājums izstrāvoja cauri visam augumam. Sajutusi siltas un miklas tirpas starp kājām, viņa nobrīnījās, kāpēc Jon­dalara mute uz viņas krūtsgaliņa izsauc tādas sajūtas, ja vīrietis pat nav vēl viņai pieskāries.

Viņš maigi to apmīļoja, viegli iekoda un, kad Eila tiecās viņam pretim, sāka to kaislīgi zīst. No izjustās baudas viņa ievaidējās. Pasniedzies pēc otras krūts, viņš to visu noglāstīja un pieskārās piebriedušajam krūts- galiņam. Eila jau smagi elpoja. Atlaidis krūti, viņš sāka glāstīt viņas kaklu, zodu, sameklēja auss ļipiņu un sāka to knibināt, tad iepūta ausi, apmīļoja abas rokas un krūtis. Sievietes augums no baudas trīcēja.

Noskūpstījis lūpas, vīrietis ar siltu mēli lēnām pārbrauca viņas zo­dam, tālāk slīdēja lejā pa kaklu, starp krūtīm un līdz nabai. Jonda­lara loceklis bija atkal piebriedis un uzstājīgi spiedās pret cieši sasieto gurnautu. Vispirms viņš atsēja aukliņu un novilka Eilas bikses, tad, sākot no nabas, devās tajā virzienā, kur bija to gribējis. Sajutis mīkstus matiņus, ar mēli sameklēja siltās atveres augšdaļu un, kad pieskārās mazajam, cietajam pauguriņam, sajuta Eilu satrūkstamies. Kad Jonda­lars pārtrauca klitora apmīļošanu, Eila klusi iekliedzās.