Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

No šis skaņas jaunā sieviete salēcās. Viņa nebija dzirdējusi Jonda­laru pienākam klāt, un tonis, kādā viņš runāja, nesaskanēja ar viņas pašreizējām izjūtām. Tas izgaisināja burvīgo un silto sajūtu. Jauno Ze­landoni vīrieti bija kaut kas sadusmojis. Kaut kas bija viņu uztraucis jau no tā brīža, kad viņi ieradās šajā apmetnē; Eila ļoti vēlējās atklāt šo bažu iemeslu. -Jā?

-     Ko tu šeit laukā dari? - Jondalars strupi jautāja.

-     Ko es šeit daru? Izbaudu nakti, ieelpoju svaigu gaisu un domāju par tevi, - viņa atbildēja, izskaidrodama savas sajūtas tik labi, cik vien mācēja.

Tā nebija atbilde, kuru Jondalars bija gaidījis, kaut arī pats nemaz nebija pārliecināts par to, kādu atbildi bija cerējis saņemt. Kopš tā brīža, kad bija ieradies tumšādainais vīrietis, Jondalars cīnījās ar dusmām un nemieru, kas lika viņa kuņģim sarauties čokurā. Eila to uzskatīja par ļoti interesantu vīrieti, un Raneks no viņas ne acu nenolaida. Zelandoni vīrietis bija centies dusmas apslāpēt un sev iestāstīt, ka ir muļķīgi domāt, ka Raneka un Eilas starpā ir kas vairāk. Eilai bija vajadzīgi citi draugi. Tikai tāpēc, ka viņš bija pirmais,-nenozīmēja to, ka būs vienīgais vīrietis, ko viņa vēlēsies iepazīt.

Tomēr, kad Eila pajautāja Ranekam par viņa izcelšanos, Jondalars sajuta, ka viņu vienlaikus pārņem karsts dusmu vilnis un auksti baiļu drebuļi. Kāpēc gan viņa gribēja uzzināt ko vairāk par šo pievilcīgo svešinieku, ja nebija ieinteresēta? Slaidais, garais vīrietis pretojās vēl­mei vest Eilu projām un pats bija uztraucies, ka viņam radušās šādas jūtas. Viņai pašai bija tiesības izvēlēties sev draugus, un tie bija vienīgi draugi. Viņi taču bija tikai sarunājušies un viens otrā skatījušies.

Kad Eila viena pati izgāja laukā, redzot, kā Raneka tumšās acis viņu pavada, Jondalars ātri uzvilka silto jaku un sekoja viņai pa pēdām. Ieraudzījis Eilu stāvam pie upes - nezināmu iemeslu dēļ, kurus viņš nemācēja izskaidrot, - viņš bija pārliecināts, ka sieviete domā par Ra­neku. Sākumā Eilas atbilde viņu pārsteidza, tad viņš nomierinājās un pasmaidīja.

-     Man vajadzēja zināt: ja jau esmu pajautājis, tad saņemšu pilnīgu un godīgu atbildi. Eila, tu esi brīnišķīga, tā baudīdama nakti un elpo­dama svaigu gaisu.

Eila viņam atsmaidīja. Jaunā sieviete nezināja, ko bija izdarījusi, bet kaut kas lika šim vīrietim atkal pasmaidīt un atgrieza viņa balsī laimes izjūtu. Uzbangoja sirsnīgās jūtas, ko Eila bija pret viņu izjutusi, un viņa pievirzījās tuvāk. Pat nakts melnumā, kad zvaigznes lēja vārgu gaismu pār sievietes seju, Jondalars no Eilas kustībām sajuta viņas noskaņojumu un tam pielāgojās. Jau nākamajā mirklī Eila bija viņa rokās, un vīrietis viņu skūpstīja, visas viņas šaubas un uztraukums pazuda kā nebijuši. Kamēr vien viņai būs Jondalars, Eila ir gatava doties jebkur, dzīvot ar jebkādiem cilvēkiem un iemācīties jebkādas dīvainas tradīcijas.

Pēc brīža jaunā sieviete pacēla acis. - Vai atceries, kad jautāju, kāds ir tavs signāls? Kā lai es tev parādu, ka vēlos, lai tu man pieskaries un gribu sevī sajust tavu vīrietību?

-    Jā, atceros gan, - vīrietis viegli pasmaidīja.

-    Toreiz tu sacīji, ka man vajag vienīgi tevi noskūpstīt un to palūgt. Tagad es to lūdzu. Vai tavs loceklis ir tam gatavs?

Eila bija ļoti nopietna, patiesa un valdzinoša. Jondalars nolieca galvu, lai viņu vēlreiz noskūpstītu, un piespieda viņu tik cieši sev klāt, ka jaunā sieviete gandrīz vai varēja saskatīt viņa zilās acis un tajās redzamo mīlestību. - Eila, mana savādā, skaistā sieviete, - viņš sacīja. - Vai tu maz zini, cik ļoti es tevi mīlu?

Bet, turēdams Eilu savās skavās, vīrietis izjuta vainas smagumu. Ja jau viņš tik ļoti viņu mīlēja, kāpēc jutās tik apmulsis par to, ko viņa darīja? Tajā brīdī, kad Frabeks bija no Eilas riebumā atrāvies, Jondalars bija gribējis no kauna nomirt, ka bija viņu šeit atvedis un ir ar viņu saistīts. Bridi vēlāk viņš jau sevi par to ienīda. Jondalars mīlēja Eilu. Kā gan viņš varēja kaunēties par sievieti, kuru mīlēja?

Tumšādainais vīrietis Raneks gan nekaunējās. Kad Jondalars iedomā­jās, kā šis vīrietis skatījās uz Eilu, baltos zobus mirdzinādams, tumšās acis zibinādams, smiedamies, pielabinādamies un ķircinādams, viņam bija jāapspiež vēlme Ranekam iesist. Ikreiz par to iedomājoties, šī vēlme bija no jauna jāapspiež. Viņš tik ļoti mīlēja Eilu un nespēja paciest domu, ka jaunā sieviete varētu gribēt kādu citu vīrieti - tādu, kas par viņu nekaunētos. Jondalars viņu mīlēja stiprāk, nekā jebkad bija iedomājies, ka vispār ir iespējams kādu tik ļoti mīlēt. Bet kā gan viņš varēja kaunēties par sievieti, kuru mīlēja?

Jondalars viņu atkal noskūpstīja, šoreiz daudz kvēlāk, un apskāva tik cieši, ka nodarīja viņai sāpes; tad, gandrīz vai ar neprātīgu kaisli, sāka skūpstīt sievietes kaklu. - Eila, vai zini, kāda ir sajūta, kad beidzot apzinies, ka esi iemīlējies? Vai nejūti, cik ļoti es tevi mīlu?