Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Vīrietis bija tik nopietns un tik kaislīgs, ka Eila izjuta pēkšņas bailes - ne jau sevis, bet gan viņa dēļ. Viņa Jondalaru mīlēja vairāk, nekā spēja to vārdos izteikt, bet mīlestība, ko viņš izjuta, nebija gluži tāda pati. Tā nebija spēcīgāka, bet gan prasīgāka un uzstājīgāka. Viņš it kā baidījās, ka pazaudēs to, ko beidzot bija ieguvis. Totēmiem, īpaši spēcīgiem to­tēmiem, bija sava zināšana un pārbaude, kā ar šādām bailēm tikt galā. Eila gribēja atrast veidu, kā novirzīt spēcīgo emociju izvirdumu.

- Es sajūtu, cik tu esi gatavs, - Eila sacīja pasmaidīdama.

Bet Jondalars neatsaucās ar tikpat rotaļīgu noskaņojumu, kā Eila bija cerējusi. Tā vietā viņš sāka sievieti mežonīgi skūpstīt, spiezdams tik ļoti, ka Eilai likās: tūlīt salūzīs viņas ribas. Tad, taustīdamies zem Eilas biezās jakas un tunikas, viņš meklēja sievietes krūtis, pūlēdamies atsiet bikšu aukliņu.

Eila nekad nebija redzējusi Jondalaru tādu - gribošu, alkstošu, ne­atlaidīgi lūdzošu savu vajadzību apmierināt. Parasti viņš bija daudz maigāks un uzmanīgāks arī pret viņas vēlmēm un vajadzībām. Jondalars pazina viņas augumu labāk nekā viņa pati, un viņš lepojās ar savām zi­nāšanām un pieredzi. Bet šoreiz vīrieša vajadzība bija daudz spēcīgāka. Apzinādamās to, Eila viņam ļāvās un pazaudēja sevi vīrieša spēcīgajā mīlestībā. Viņa bija tikpat gatava kā Jondalars. Atsējusi bikšu aukliņu, jaunā sieviete ļāva šim apģērba gabalam nokrist un tad palīdzēja arī Jondalaram tikt galā ar viņa drēbēm.

Eila pat nepamanīja, ka atradās jau nogāzta uz cietās upmalas ze­mes. Aizverot acis, sieviete vēl paspēja paskatīties uz blāvi mirdzoša­jām zvaigznēm. Jondalars atradās viņai virsū, spēcīgi skūpstīdams un taustīdamies ar mēli, it kā, tik dedzīgi pūlēdamies, varētu atrast to, ko meklēja ar silto un cieto locekli. Eila viņam atvērās - pavēra gan gūžas, gan muti - un, tiekdamās viņam pretim, ievadīja viņa locekli sa­vās miklajās un dziļajās dzīlēs. Jondalaram viņā ieejot, sieviete noelsās un izdzirdēja gandrīz vai apspiestu vaidu, tad, viņu apskaujot, sajuta locekli iegrimstam sevī un piepildām savas dzīles.

Pat kaisles pārņemts, Jondalars apbrīnoja šo nepārspējamo sievieti un to, cik viņi bija saderīgi; Eilas dzīles tieši atbilda viņa locekļa iz­mēram. Sajuzdams, kā sievietes kaunuma lūpas viņu pilnībā apskauj, gandrīz jau pašā sākumā viņš sasniedza orgasmu. Kādu brīdi vīrietis cīnījās, lai neļautu tam tik ātri beigties, lai atgūtu kontroli, kā bija pieradis agrāk darīt, bet tad ļāva jūtām vaļu. Viņš grūda, tad vēlreiz un vēlreiz, līdz ar neaprakstāmi patīkamām trīsām sasniedza brīnumaino orgasma kulmināciju, izkliegdams Eilas vārdu.

-     Eila! 0! Mana Eila! Mana Eila! Es tevi mīlu!

-    Jondalar, Jondalar, Jondalar…

Tad, izdarījis vēl pāris grūdienu, vīrietis ar vaidu piespiedās sievietes kaklam un turēja viņu apskautu, kamēr pats gulēja mierīgs un iztukšots. Eila sajuta akmeni duramies mugurā, bet to neievēroja.

Pēc kāda brīža Jondalars nedaudz piecēlās un, uz elkoņa balstīda­mies, paskatījās Eilā. Vīrieša pierē iegūla rūpju rieva. - Piedod, - viņš sacīja.

-     Par ko tu atvainojies?

-    Tas notika tik ātri, es tevi tam nesagatavoju un nesniedzu arī tev Baudas velti.

-    Jondalar, es biju gatava un saņēmu savu Baudas velti. Vai tad es tev to nelūdzu? Mana Baudas velte bija tavā Baudas veltē. Man Baudas velte bija tavā mīlestībā, spēcīgajās jūtās pret mani.

-     Bet tu neizjuti to brīdi, ko izjutu es.

-     Man tas nebija vajadzīgs. Man bija citādas izjūtas un cita Baudas velte. Vai tad tas vienmēr ir tik svarīgi? - Eila pajautāja.

-     Nē, šķiet, ka ne, - Jondalars atbildēja, savilkdams pieri grumbās. Tad sniedza ilgu skūpstu. - Šī nakts vēl nav beigusies. Nāc! Celies augšā! Te, laukā, ir auksts. Iesim sameklēt kādu siltu gultu. Dīgija un Branags jau aizvilkuši savai gultai priekškaru. Viņi būs šķirti līdz nākamajai vasarai un tagad kaislīgi izmanto katru kopā pavadīto brīdi.

Eila pasmaidīja. - Bet ne tik izjusti kā tu.

Jaunā sieviete nevarēja to redzēt, bet domāja, ka Jondalars no­sarkst.

-    Es tevi mīlu, Jondalar. Mīlu visu, ko dari. Pat tavus izjustos… - Viņa pašūpoja galvu. - Nē, tas nav īstais vārds. Tas nav pareizi.

-     Domāju, ka vārds, ko tu meklē, ir kaislība.

-      Es mīlu pat tavu kaislību. Jā, pareizi. Vismaz tavā valodā zinu vairāk vārdu nekā Mamutu valodā. - Eila apklusa un tad turpināja: - Jondalar, Frabeks teica, ka es nerunājot pareizi. Vai kādreiz iemācīšos pareizi runāt?

-    Arī es pats nepareizi runāju Mamutu valodā. Tā nav mana dzimtā valoda. Frabekam vienkārši patīk meklēt kašķi, - Jondalars noteica, pa­līdzēdams Eilai piecelties. - Kāpēc katrā ciltī un apmetnē jābūt kādam nemiera cēlējam? Nepievērs viņam uzmanību, kā to dara visi pārējie. Tu runā ļoti labi. Esmu pārsteigts, cik ātri tev izdodas apgūt valodas. Nepaies ilgs laiks, kad tu jau Mamutu valodā runāsi labāk par mani.