Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Man jāmācās, kā runāt ar vārdiem. Cits nekas man neatliek, - Eila klusi noteica. - Es vairs nepazīstu nevienu, kas runātu tajā žestu valodā, ar kuru es uzaugu. - Uz brīdi viņa aizvēra acis, it kā būtu uznākusi drūma tukšuma izjūta.

Atbrīvojusies no šīs sajūtas, Eila sāka vilkt kājās bikses un tad pēkšņi apstājās. - Pagaidi! - viņa sacīja, atkal tās novilkdama. - Sen atpa­kaļ, kad tikko kā biju kļuvusi par sievieti, Iza man izstāstīja visu, kas klana sievietei jāzina par vīrieti un sievieti. Kaut arī viņa šaubījās, vai man kādreiz būs savs vīrietis un šīs zināšanas noderēs. Citiem varbūt ir savas tradīcijas, pat signāli vīrietim un sievietei ir atšķirīgi, bet es pirmoreiz gulēšu Citu apmetnē, tāpēc pēc Baudas veltes man jāveic attīrīšanās rituāls.

-     Kā tu to domā?

-    Iešu uz upi nomazgāties.

-     Eila! Ir tik auksts un tumšs! Tas var būt bīstami!

-    Neiešu nekur tālu. Tikai pašā ūdensmaliņā, - viņa sacīja, nomez­dama biezo jaku un pārvilkdama tuniku pāri galvai.

Ūdens tiešām bija auksts. Stāvēdams krastā, Jondalars vēroja Eilu un pats apslapinājās tikai tik daudz, lai patiešām pārliecinātos, ka ūdens ir auksts. Eilas vajadzība pēc šīs ceremonijas lika vīrietim aizdomāties par Pirmās baudas rituāla attīrīšanos, un viņš izlēma, ka arī pašam neliela nomazgāšanās nenāktu par ļaunu. Drebēdama Eila iznāca no ūdens. Jondalars viņu apskāva, lai sasildītu. Pinkainā bizona spalva uz vīrieša biezās jakas Eilu nosusināja, tad viņš palīdzēja sievietei uzvilkt tuniku un jaku.

Dodoties atpakaļ uz velēnu mitni, Eila jutās mundra, spirgta un svaiga. Ieejot mājoklī, varēja redzēt, ka vairums ļaužu jau bija devušies pie miera. Pavardi bija ierobežoti, un balsis - pieklusušas. Pirmais pavards bija tukšs, kaut ari tur vēl arvien atradās mamuta cepetis. Kad viņi gāja cauri Lauvas pavarda teritorijai, Nezija piecēlās un viņus aizturēja.

-     Eila, es tikai gribēju tev pateikt paldies, - viņa sacīja, skatīdamās uz vienu no gultām pie sienas. Sekodama Nezijas skatienam, Eila lie­lajā gultā ieraudzīja trīs mazus izpletušos augumiņus. Latija un Ragija gulēja vienā gultā kopā ar Ridagu. Otro gultu bija aizņēmis Danugs, bet Taluts, izstiepies visā augumā un pacēlies uz elkoņa, gaidīja Neziju un uzsmaidīja no trešās gultas. Eila pamāja un atsmaidīja, nebūdama pārliecināta par to, kāda šajā situācijā būtu pareizā atbilde. Kad Nezija bija ierāpusies gultā blakus sarkanmatainajam milzim, Eila un Jondalars klusām pagāja garām nākamajam pavardam, lai nevienu neiztraucētu. Jaunā sieviete sajuta, ka kāds viņu novēro, un paskatījās uz sienas pusi. No tumšā padziļinājuma pretim vērās divas spožas acis un smaids. Viņa sajuta, ka Jondalara pleci saspringst, un ātri novērsa acis. Eilai likās, ka bija dzirdējusi klusus smieklus, bet tad nodomāja, ka tā varbūt bija krākšana, kas nāca no gultas pie pretējās sienas.

Pie lielā ceturtā pavarda viena no gultām, norobežota no pārējās vides, bija aizklāta ar smagu ādas priekškaru, kaut ari iekšā bija saklau­sāmas skaņas un jaušamas kustības. Eila pamanīja, ka velēnu mājoklī vairums guļvietu ir aprīkotas ar līdzīgiem priekškariem, kas augšā ir piesieti pie garena mamuta kaula un gar sāniem - pie stabiem, tomēr ne visi priekškari bija nolaisti. Mamuta gulta, kas atradās pie pretējās sienas, nebija aizklāta. Vecais vīrs bija gultā, bet Eila zināja, ka viņš vēl neguļ.

No karstas ogles pavardā Jondalars aizdedzināja skalu un, aizklājis to ar roku, nesa pie sienas, kur atradās viņu guļvietas galvgalis. Tur, nišā, pamatīgā un plakanā akmenī bija izgrebts pusapaļš padziļinājums, kas pa pusei bija piepildīts ar taukiem. Kad bija aizdedzināts kaķastes pūku deglis, izgaismojās neliela Mātes figūriņa, kas atradās aiz akmens lampas. Tad, atraisījis auklas, kas saturēja viņu gultas priekškaru, viņš ļāva tam nokrist un pamāja Eilai.

Jaunā sieviete ieslīdēja aiz priekškara un ierāpās gultā, uz kuras bija sakrauta kaudze ar mīkstām zvērādām. Sēdēdama gultas vidū, atdalīta ar priekškaru un apgaismota ar vāju, trīsuļojošu gaismiņu, Eila sajutās norobežojusies un drošībā. Šī bija viņu privātā, mazā teritorija, kas pie­derēja tikai viņiem diviem vien. Šī vieta viņai atgādināja to mazo alu, kuru, vēl meitene būdama, Eila bija atradusi. Turp viņa parasti devās tad, kad gribēja pabūt viena.

-    Jondalar, viņi ir tik gudri. Es par to nebūtu iedomājusies.

Izstiepies Eilai blakus, vīrietis bija iepriecināts par viņas sajūsmu.

- Tev patīk, ka priekškars ir nolaists?

-    0! Jā! Tā rodas sajūta, ka esi viens pats, kaut arī zini, ka visapkārt ir ļaudis. Jā, man tas patīk. - Eilas smaids bija starojošs.

Novilcis viņu sev blakus, Jondalars maigi noskūpstīja jauno sievieti. - Eila, kad tu smaidi, tu esi tik skaista.