Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

- Vīnij, vai viss kārtībā? Vai tev ir ērti? Un kā klājas Skrējējam? Droši vien ne labāk kā man, - Eila to visu izteica vairāk domās un savā pašas izveidotajā valodā, kādā bija pieradusi sarunāties ar dzīvniekiem. Vīnija pašūpoja galvu, nedaudz saslējās pakaļkājās un tad nolika galvu uz sievietes pleca, Eila apvija rokas ap spalvaino zirga kaklu un piekļāva pieri zirdziņam, kas tik ilgu laiku bija bijis viņas vienīgais sabiedrotais. Arī Skrējējs pienāca klāt bariņā, un uz bridi visi trīs cieši saspiedās kopā, lai atpūstos no šīs dienas negaidītajiem piedzīvojumiem.

Pēc tam kad Eila bija pārliecinājusies, ka ar zirgiem viss kārtībā, viņa nogāja līdz upmalai. Bija tik laba sajūta būt brīvā dabā, ārā no velēnu mītnes, prom no cilvēkiem. Izstiepjot kaklu, paskatoties apkārt un atbīdot kapuci, jaunā sieviete juta caur matiem izskrienam statiskas dzirksteles.

Jauns mēness, izvairīdamies no lielā brāļa, kas turēja to savos valgos, bija pagriezis spožo aci uz tālajiem plašumiem, kur mirguļo­jošā gaisma bija nomocījusies no neierobežotas brīvības solījumiem, bet piedāvāja vienīgi kosmisko tukšumu. Augstu pie debesīm nelieli mākoņi aizsedza blāvākās zvaigznes un ar blāvu oreolu aizplīvuroja pašas spožākās zvaigznes, tādējādi liekot piķa melnajām debesīm iz­skatīties tuvākām un tīkamākām.

Eila izjuta nemieru, viņu plosīja pretrunīgas emocijas. Tad tādi bija tie Citi, ko viņa bija meklējusi! Pie šādiem ļaudīm viņa bija piedzimusi. Ja vien nebūtu bijusi zemestrīce, viņa būtu varējusi uzaugt pie šādiem ļaudīm, tad arī viņai būtu bijušas savas mājas un pavards. Tā vietā viņu uzaudzināja klans. Eila pārzināja klana tradīcijas, bet viņas pašas ļaužu izturēšanās bija dīvaina. Tomēr, ja nebūtu bijis klana, viņa vispār nebūtu uzaugusi. Viņa vairs nedrīkstēja iet atpakaļ pie klana, bet ari šeit viņa nejutās piederīga.

Šie ļaudis bija tik trokšņaini un nekārtīgi. Iza būtu teikusi, ka viņi nemāk uzvesties, - kā tas vīrietis Frabeks, kas runāja ārpus kārtas, nelūgdams atļauju, un tad visi sāka kliegt un runāt reizē. Viņa bija do­mājusi, ka Taluts ir cilts vadonis, bet pat viņam bija jākliedz, lai pārējie viņu sadzirdētu. Brūnam nekad nebija jākliedz. Vienīgā reize, kad viņa bija dzirdējusi Bruņu kliedzam, bija tad, kad viņš pārējos brīdināja par gaidāmajām briesmām. Ikviens klanā apzinājās, kurš ir vadonis, un to respektēja; Brūnam bija tikai jādod signāls, un tajā pašā bridi viņam visi pievērsa uzmanību.

Eilai ari nepatika, kā šie cilvēki runāja par klanu, saukdami klana ļaudis par plakangalvjiem un dzīvniekiem. Vai tad neviens nesaprata, ka arī viņi ir cilvēki? Varbūt nedaudz atšķirīgi, bet, vienalga, cilvēki. Nezija to zināja. Par spīti tam, ko teica pārējie, Nezija zināja, ka Ridaga māte bija sieviete un bērns, kuru viņa dzemdēja, - tikai mazulis. Eila nodomāja: "Šis bērns ir radies no dažādu garu sajaukuma tāpat kā mans dēls un Odas mazā meitene, kuru satiku klanu Sapulcē. Kā gan Ridaga mātei varēja piedzimt tāds dažādu garu sajaukuma bērns?

Gari! Vai tie tiešām ir gari, kas rada bērnus? Vai vīrieša totēma gars uzvar sievietes totēmu un liek viņas vēderā izaugt bērnam, kā klanā to mēdza uzskatīt? Vai Lielā Zemes Māte izvēlas un sajauc vīrieša un sievietes garus un tad tos ieliek sievietē, kā Jondalars un šie ļaudis uzskata?

Kāpēc es esmu vienīgā, kas domā, ka tieši vīrietis, nevis gars, uzsāk bērna augšanas procesu sievietes vēderā? Vīrietis, kas to dara ar savu locekli… vīrietību, kā Jondalars to sauc. Kāda gan cita iemesla dēļ vī­rietim un sievietei būtu jēga dzīvot kopā?

Kad Iza man izstāstīja par tām zālītēm, kuras lietojot viņa vairākus gadus nepalika stāvoklī, viņa teica, ka tās esot stiprinājušas viņas to­tēmu. Var jau būt, bet, kad dzīvoju viena, es šo zālīti nelietoju, un bērni paši no sevis neradās. Tikai pēc Jondalara ierašanās man atkal ienāca prātā pameklēt zeltaino vlteņa sakni un antilopes salvijas sakni…

Pēc tam kad Jondalars bija man parādījis, ka tas nesāp… pēc tam kad bija man parādījis, cik brīnišķīgi var būt tad, kad vīrietis un sieviete ir kopā…

Interesanti, kas notiktu, ja es pārstātu lietot Izas slepeno zālīti? Vai tad man piedzimtu bērns? Vai man būtu Jondalara bērns? Ja viņš ieliek savu vīrietības locekli tur, pa kurieni bērni dzimst…"

Šī doma jaunajai sievietei iesita karstuma vilni sejā, un krūtsgaliņi iekņudējās. "Šodien jau ir par vēlu," viņa nodomāja, "es jau no rīta iedzēru zāļu uzlējumu, bet ja nu rītdien es iedzertu vienkāršu tēju? Vai tad manī sāktu augt Jondalara bērns? Tomēr mums nevajadzētu gaidīt, varētu pamēģināt jau šonakt…"

Eila pie sevis pasmaidīja. Tu vienkārši gribi, lai viņš tev pieskaras, uzliek savu muti uz tavējās un… Eila gaidās notrīsēja un, aizvērusi acis, ļāva savam augumam atcerēties, kā Jondalars bija tam licis justies.

-     Eila? - kāda balss viņu nepatīkami iztraucēja.