Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Tas bija nepareizs lēmums, - Vimezs turpināja stingri kontrolētā balsī. - Laiva apgāzās. Tikai mēs abi ar Raneku un viens sainis ar viņas mantām tikām pāri. - Uz brīdi Vimezs apklusa un tad stāstu turpināja. - Mēs joprojām bijām tālu no manām mājām, pagāja ilgs laiks, līdz beidzot šeit ieradāmies, tas notika Vasaras sapulces laikā.

-     Cik ilgu laiku biji prom no mājām? - Jondalars apjautājās.

-     Desmit gadus, - Vimezs atbildējis pasmaidīja. - Mūsu ierašanās izraisīja pārsteigumu. Neviens vairs nebija cerējis mani atkal ieraudzīt - un kur nu vēl kopā ar Raneku! Nezija pat mani nepazina, bet, man aizejot, mazā māsiņa bija vēl tikai bērns. Toreiz viņa un Taluts bija tikko apprecējušies un kopā ar Taliju, abiem viņas vīriešiem un bērniem dibināja Lauvas apmetni. Viņi mani uzaicināja pievienoties. Kaut arī Raneks joprojām ir mana pavarda dēls, mana māsa Nezija viņu pieņēma un pat pēc Danuga piedzimšanas rūpējās par viņu tā, it kā tas būtu viņas pašas dēls.

Kad Vimezs bija beidzis runāt, pagāja Jabs brīdis, līdz visi aptvēra, ka stāsts ir beidzies. Visi gribēja uzzināt ko vairāk. Kaut arī vairums apmetnes ļaužu viņa piedzīvojumus jau bija dzirdējuši, Vimezam allaž bija kāds jauns stāsts padomā vai arī vecie tika izpušķoti ar kādu jaunu pavērsienu.

-     Ja vien Nezija to spētu, viņa gribētu būt māte visiem, - Talija ierunājās, atcerēdamās to laiku, kad Vimezs bija atgriezies pēc desmit gadu ilgās prombūtnes. - Toreiz man pie krūts bija Digija un Nezijai nekad nebija gana ar viņu spēlēties.

-     Viņa dara vēl ko vairāk nekā tikai rūpējas par mani kā māte! - Taluts atzina, ar nebēdnīgu smaidu noglāstīdams savas sievietes plato pēcpusi. Vadonis bija dabūjis vēl vienu somu ar spēcīgo dziru un iemal­kojis laida to apkārt pa apli.

-    Talut! Es darīšu ko vairāk par tavu appuišošanu! - Nezija centās izskatīties dusmīga un apspieda smaidu.

-     Vai tas ir solījums? - Taluts izmantoja gadījumu.

-     Talut, tu taču zini, ko es domāju, - Talija turpināja, neņemdama vērā diezgan acīmredzamos netiešos brāļa un viņa sievietes mājienus. - Viņa pat nespēja ļaut Ridagam aiziet garu pasaulē. Puika ir tik slimīgs, tā viņam būtu bijis labāk.

Eila pievērsa uzmanību bērnam. Talijas komentāri bija puiku uztrau­kuši. Tā nebija tīši domāta nepieklājība, bet Eila zināja, ka Ridagam nepatika, ka par viņu runā tā, it kā viņa šeit nebūtu klāt. Tomēr puika tur neko nevarēja darīt. Ridags nevarēja Talijai izstāstīt, kā jutās, un pat nedomājot Talija bija pieņēmusi: ja zēns nemāk runāt, tātad arī neko nejūt.

Eila vēlējās kaut ko vairāk par šo bērnu uzzināt, bet negribēja būt nepieklājīga. Jondalars to izdarīja viņas vietā, kaut ari tādējādi apmie­rināja pats savu ziņkārību.

-     Nezij, vai pastāstīsi mums par Ridagu? Eilai tas ļoti interesētu - un arī man.

Nezija paliecās uz priekšu un, paņēmusi bērnu no Latijas, sakopojusi domas, nosēdināja viņu sev klēpī.

-     Mēs bijām devušies megaceros[2] medībās, tie ir tie milzīgie brieži ar lielajiem ragiem, - viņa sāka stāstīt, - un plānojām uzcelt aploku, lai iedzītu tos iekšā, - tas ir labākais paņēmiens, kā nomedīt ragainos dzīvniekus. Kad pirmoreiz pamanīju sievieti slēpjamies blakus mūsu medību apmetnei, nodomāju, ka tas ir dīvaini. Reti kad var redzēt pla- kangalvju sievietes - un kur nu vēl vienas pašas.

Uzmanīgi klausīdamās, Eila bija paliekusies uz priekšu.

-    Kad sieviete redzēja, ka skatos uz viņu, viņa nebēga prom, aizskrēja tikai tad, kad piegāju tuvāk. Tad ari ieraudzīju, ka viņa ir stāvoklī. No­domāju, ka viņa droši vien ir izsalkusi, tāpēc blakus tai vietai, kur viņa slēpās, atstāju ko ēdamu. No rīta atstātās pārtikas vairs nebija, tāpēc pirms nometnes nojaukšanas atstāju vēl mazliet ēdamā.

Man likās, ka nākamajā dienā redzēju viņu vēl pāris reižu, bet nebiju par to pārliecināta. Tad vakarā, kad sēdēju pie ugunskura un zīdīju Ragiju, es atkal viņu ieraudzīju. Piecēlos kājās un mēģināju pieiet viņai tuvāk klāt. Sieviete atkal aizbēga, bet, viņai kustoties, varēja redzēt, ka viņai sāp, un es sapratu, ka dzemdības ir sākušās. Nezināju, ko darīt. Gribēju palīdzēt, bet sieviete visu laiku bēga prom un kļuva arī tumšs. Pastāstīju to Talutam, viņš sasauca cilvēkus un devās sievieti meklēt.

-    Ari ši meklēšana bija dīvaina, - Taluts piebalsoja Nezijas stāstam.

-     Biju domājis, ka mums viņa jāaplenc un jāiedzen slazdā, bet, kad uzkliedzu sievietei apstāties, viņa vienkārši apsēdās zemē un gaidīja. Viņa neizskatījās pārāk no manis nobijusies: kad pamāju sievietei nākt man līdzi, viņa uzreiz piecēlās un sekoja man, it kā zinātu, kas jādara, un saprastu, ka es viņai pāri nedarīšu.