Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars dziļi ievilka elpu un centās atgūt stāsta pavedienu. - Pa­matā tas bija Tonolana Ceļojums. Es biju plānojis doties brālim līdzi tikai mazu ceļa gabaliņu, aiziet līdz radinieku apmešanās vietai, bet pēc tam nolēmu iet kopā ar viņu ari tālāk. Mēs pārgājām pāri nelielam ledājam, kas ir Donau - Lielās Mātes upes - pirmsākums, un apņēmāmies aiziet līdz pat upes otram galam. Neviens neticēja, ka mums tas izdosies, neesmu pārliecināts, vai mums tas patiešām izdevās, bet mēs tik gā­jām uz priekšu, šķērsojām daudzas pietekas un ceļā satikām dažādus ļaudis. Reiz pirmajā vasarā apstājāmies, lai pamedītu, un, kaltējot gaļu, atklājām, ka esam ielenkti un uz mums nomērķēti vairāki pīķi…

Jondalars atkal bija atguvis mierīgu runas plūdumu un, pārstāstī­dams piedzīvojumus, sajūsmināja apmetnes ļaudis. Zelandoni vīrs bija labs stāstnieks, viņam piemita talants uzturēt spriedzi. Ļaudis māja ar galvu, piekrītoši murmināja un uzmundrināja stāstīt tālāk, bieži atska­nēja arī sajūsmas saucieni. Eila konstatēja, ka cilvēki, kas sazinās ar vārdiem, pat klausoties nemāk būt klusi.

Viņa ar Jondalara stāstījumu bija tikpat aizrāvusies kā pārējie, bet atklāja, ka vienlaikus vēro arī citus cilvēkus, kas klausījās viņa stāstā. Pieaugušie turēja klēpī mazākos bērnus, bet vecākie bērni bija sasē­dušies bariņā un ar mirdzošām acīm vēroja harismātisko svešinieku. Izskatījās, ka Jondalara stāsts visvairāk ir aizrāvis Danugu. Aizgrābti klausīdamies, jaunais vīrietis bija paliecies uz priekšu.

-    Tonolans iegāja kanjonā, domādams, ka briesmas vairs nedraud, jo lauvene bija aizgājusi. Tad mēs izdzirdējām lauvu tēviņa rūcienu…

-     Un kas notika pēc tam? - Danugs iejautājās.

-    Tālāk būtu jāstāsta Eilai. Es daudz ko no tā visa neatceros.

Ļaužu acis pievērsās Eilai. Jaunā sieviete sajutās kā ar ūdeni ap­lieta. Viņa to nebija gaidījusi; nekad agrāk viņai nebija nācies runāt cilvēku priekšā. Jondalars viņai uzsmaidīja. Viņam pēkšņi bija ienākusi prātā doma, ka labākais veids, kā pieradināt Eilu runāt ar cilvēkiem, bija likt viņai to darīt. Šī nebūs pēdējā reize, kad no Eilas gaidīs viņas dzīvesstāstu, un, tā kā visiem vēl svaigā atmiņā saglabājusies jaunās sievietes maģiskā vara pār zirgiem, no viņas mutes stāsts par lauvu būs daudz ticamāks. Jondalars zināja, ka tas ir aizraujošs stāsts un tikai vēl vairāk palielinās ticību viņas noslēpumainajām spējām, - un varbūt, ja ļaudis būs ar šo stāstu apmierināti, viņai nevajadzēs stāstīt par savu pagātni.

-    Eila, kas notika pēc tam? - Danugs vaicāja, joprojām atrazdamies stāsta varā. Pēc brāļa ilgās prombūtnes Ragija no viņa kautrējās un izvairījās, bet, atcerējusies vecos labos laikus, kā viņi bija sēdējuši kopā un stāstījuši stāstus, nolēma, ka šis ir īstais brīdis, lai ierāptos lielajam brālim klēpi. Nenolaidis acis no Eilas un gaidīdams stāsta turpinājumu, Danugs sagaidīja mazo māsu ar izklaidīgu smaidu un apskāvienu.

Eila pavērās apkārt sev pievērstajās ļaužu sejās, mēģināja sākt runāt, bet viņas mute šķita izkaltusi sausa, kaut ari plaukstas bija nosvīdušas slapjas.

-   Jā, kas notika tālāk? - Latija atkārtoja jautājumu. Ar Ridagu klēpi meitene sēdēja blakus Danugam.

Zēna lielajās, brūnajās acis atspoguļojās interese. Ari viņš pavēra muti, lai pajautātu, bet neviens - izņemot Eilu - nesaprata to skaņu, kas nāca no bērna mutes. Tas nebija vārds, bet to apzīmējoša skaņa. Viņa jau agrāk bija dzirdējusi līdzīgas skaņas un bija pat iemācījusies tās at­darināt. Klana ļaudis nebija mēmi, viņiem vienkārši piemita ierobežotas spējas skaņas izrunāt. Tā vietā viņi bija attīstījuši bagātīgu un daudzpu­sīgu sazināšanās žestu valodu un vārdus lietoja tikai kaut kā izcelšanai. Eila zināja, ka bērns viņai lūdz stāstu turpināt; viņa izrunātās skaņas bija to nozīmējušas. Eila pasmaidīja un veltīja savu stāstu viņam.

-    Es biju kopā ar Vīniju, - Eila iesāka savu stāstu. Veids, kā jaunā sieviete izrunāja zirga vārdu, allaž bija atgādinājis maigu zviedzienu. Apmetnes ļaudis nesaprata, ka viņa pateica zirga vārdu. Tā vietā viņi nodomāja, ka tas ir brīnišķīgs stāsta papildinājums. Viņi smaidīja un, izteikdami piekrišanu, mudināja sievieti stāstu turpināt.

-     Viņai drīz gaidāms mazs zirgs. Ļoti liels, - Eila turpināja, izstiep­dama rokas priekšā vēderam, lai parādītu, ka ķēvei bijis liels vēders. Ļaudis saprotoši smaidīja. - Katru dienu mēs jājam, Vīnijai vajag iet ārā. Ne tālu, ne ātri. Vienmēr dodamies uz austrumiem; uz austrumiem jāt viegli. Pārāk viegli, nekā jauna. Vienu dienu dodamies uz rietumiem, nevis austrumiem. Apskatīt jaunu vietu, - Eila turpināja, veltīdama savu stāstu Ridagam.