Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Ari Eila pamanīja spriedzes mazināšanos, bet uztraucās par to, kur zirgi nakšņos, kad pati atradīsies velēnu mītnē. Dzīvnieki bija pieraduši mitināties alā kopā ar viņu. Jondalars nerimās viņu mierināt, ka ar zir­giem viss būs kārtībā, jo šie dzīvnieki ir pieraduši naktis pārlaist zem klajas debess. Beidzot Eila nolēma piesiet Skrējēju pie velēnu mitekļa ieejas, zinot, ka Vīnija bez sava kumeļa nekur tālu neaizklīdīs un, ja draudēs briesmas, ķēvīte viņu pamodinās.

Ar tumsas iestāšanos sāka pūst auksts vējš, gaisā virmoja gaidāmā sniega smarža. Kad Jondalars un Eila iegāja iekšā, ļaudis sapulcējās pie zemnīcas vidū ierīkotā Mamuta pavarda, kas bija mājīgs un silts. Daudzi bija apstājušies, lai pamielotos ar ienestajām aukstajām ēdiena atlie­kām, kas bija palikušas pāri no iepriekšējās maltītes: ar maziem, baltiem un cieti bagātiem zemesriekstiem, savvaļas burkāniem, mellenēm un mamuta cepeša šķēlēm. Ēzdami ar pirkstiem vai ari izmantodami ko­ciņu pāri, ļaudis mielojās ar augļiem un dārzeņiem, bet Eila pamanīja, ka katram, izņemot pašus jaunākos bērnus, gaļas ēšanai bija paņemts līdzi galda nazis. Jaunā sieviete ieintriģēta vēroja, kā ļaudis ar zobiem iekožas milzīgā mamuta cepeša gabalā un tad ar aso naža asmeni no­griež mazu kumosiņu - brīnumainā kārtā nenogriežot sev degunu.

Mazas, brūnas ūdens somas - izgatavotas no dažādu dzīvnieku kal­tētiem pūšļiem un kuņģiem - tika laistas pa riņķi, un ļaudis ar lielu patiku no tām iemalkoja. Ari viņai Taluts piedāvāja nobaudīt dzērienu. Tas smaržoja pēc rūguma un kaut kā nepatīkama un pildīja Eilas muti ar nedaudz saldu, bet stipri dedzinošu garšu. No nākamā dzēriena pie­dāvājuma viņa atteicās. Eilai tas negaršoja, bet šķita, ka Jondalars gan to nesmādēja.

Atraduši, kur piesēst - uz gultām vai uz grīdas izliktajām zvērādām un tepiķlšiem -, ļaudis smējās un sarunājās. Eila bija pagriezusi galvu un klausījās kādā sarunā, kad pēkšņi troksnis ievērojami pierima; viņa ieraudzīja veco Mamutu stāvam pie pavarda, kurā dega neliela uguns. Kad visas sarunas bija apklusušas un visi bija vecajam vīram pievērsuši uzmanību, Mamuts pacēla mazu, vēl neaizdedzinātu lāpu un, paturējis to virs liesmas, aizdedzināja. Ļaudīm gaidās aizturot elpu, viņš aiznesa lāpu pie nelielas akmens lampas, kas atradās nišā pašam aiz muguras. Lampā iepildītajos mamutu taukos uzliesmoja izkaltētu ķērpju dakts, apgaismojot aiz lampas stāvošo mazo kaula figūriņu, kurā bija attēlota tukla, krāšņa sieviete.

Eilā uzvirmoja pazīstamas izjūtas, kaut arī agrāk viņa tādu figūriņu nebija redzējusi. Viņa nodomāja: "Šī ir tā figūriņa, kuru Jondalars sauc par doni. Viņš saka, ka tai piemīt Lielās Zemes Mātes gars vai varbūt kāda daļiņa no tā. Figūriņa izskatās pārāk maza, lai tajā iemiesotos viss Doni gars. Bet cik tad gars ir liels?"

Eilas domas aizklīda pagātnē pie kādas citas ceremonijas, pie tās reizes, kad viņai iedeva melno akmeni, kuru viņa nēsā amuletu mai­siņā ap kaklu. Mazais, melnais mangāna dioksīda gabaliņš iemieso sevī visu klanu - ne tikai viņas klana - ļaužu dvēseles daļiņas. Šo akmens gabaliņu Eilai iedeva tad, kad iecēla viņu klana zāļu sievas kārtā, un ap­maiņai viņa bija atdevusi daļiņu savas dvēseles, lai tad, ja viņa izglābtu kāda cilvēka dzīvību, viņš nejustos viņai ne pateicību, ne ko citu parādā. Tāda tradīcija klanā tika piekopta jau kopš senseniem laikiem.

Eilu joprojām uztrauca tas, ka pēc nāves lāsta uzlikšanas ļaužu dvēse­les daļiņas nebija atgrieztas klanā. Pēc Izas nāves Krebs bija šīs dvēseles noņēmis no vecās zāļu sievas, lai tās kopā ar viņu neaizceļotu uz garu pasauli, bet no Eilas tās neviens nebija noņēmis. Ja jau jaunajai zāļu sievai piederēja daļiņa no katra klana locekļa dvēseles, vai iznāk, ka arī tām Brouds bija uzlicis nāves lāstu?

"Vai esmu mirusi?" Eila nesaprata, kā jau iepriekš vairākas reizes to nebija sapratusi. Viņa tā nedomāja. Viņa bija iemācījusies, ka nāves lāsta spēks slēpjas ticībā, un tad, kad mīļie cilvēki vairs neatzīst tavu eksistenci un tev vairs nav, kur iet, tad var ari nomirt. Bet kāpēc viņa nebija nomirusi? Kas bija viņu atturējis no padošanās? Un pats svarī­gākais jautājums: kas notiktu ar klanu, ja viņa patiešām nomirtu? Vai viņas nāve nodarītu ļaunu tiem cilvēkiem, kurus Eila mīlēja? Varbūt pat visam klanam? Eilai izjūtot šo lielo atbildību, mazais ādas maisiņš kļuva arvien smagāks, it kā visa klana liktenis karātos jaunās sievietes kaklā.